“Laukos katru dienu ir neskaitāmas mazo mirkļu burvības, kas palīdz dzīvot” – Lindas Mūrnieces lauku dzīves ainiņas 6
Cēsu Globusa grāmatnīcā ieskrēju sarakstīt autogrāfus savās grāmatās, ko šobrīd tur par labu cenu pārdod. Ik pa laikam tāpat savu “meiteni ar pistoli” tur apciemoju un ar Globusa meitenēm jau esmu sadraudzējusies. Kad vajag ārkārtas autogrāfu, viņas zvana un es pa ceļam, kādos darbos dodoties, tur iebraucu. Patīk parunāties par to, kas Cēsīs jauns un kādi jaunumi grāmatnīcā.
Todien es pa tiešo devos pie savu grāmatu kaudzītes un atlasīju dažas, ko parakstīt. Un dažas, ko pati pirkšu. Jā, jā, grāmatu autoriem savas grāmatas jāpērk pašiem, līgums paredz par velti savu gara darbu saņemt tikai desmit eksemplāros. Kamēr es krāmējos ap savām grāmatām, sajutu, ka uz mani kāds skatās. Pacēlu acis – uz mani tiešām skatījās. Meitene pie blakus plaukta bija ievērojusi mani un izskatījās, ka nevar noticēt savām acīm, es uzsmaidīju, šķiet, pasveicināju. Viņa apmulsa un klusi noteica ”tā ir tā mazo mirkļu burvība”. Nu, vai kaut ko līdzīgu. Viņa atpazina manī manas grāmatas autori.
Un es viņai piekrītu – tā ir tā mazo mirkļu burvība, ko lielpilsētā reti piedzīvosi. Šeit viss ir vienkāršāk un draudzīgāk.
Par draudzībām runājot. Man nekad nav sagādājusi problēmas iepazīšanās ar cilvēkiem. Bet arī tas šeit ir citādāk. Sirsnīgāk, man šķiet. Es nezinu, ko vietējie par mani domā, bet skaidrs, ka katram ir kāds viedoklis. Kopš man ir Fricis, vietējā topiņa veikalā esmu īpaši iecienīta. Es gan teiktu, ka ne es pati, bet es kā Friča audžumamma.
Fricis ir parasts, svītrains kaķis. Rudenī viņš dažas nedēļas dzīvoja pie veikala un nakšņoja pie Omnivas pakomātiem. Saimnieks tā arī neuzradās, bet visi jau bija padzirdējuši, ka esmu gatava klaidonītim dot mājas. Atkal tā jaukā vietējo komunikācija. Kad visi visu uzzina bez īpašas teikšanas.
Fricis nebija diez ko gatavs doties ne uz kādām mājām, jo pie veikala katrs uzskatīja par savu pienākumu “nabaga” kaķīti, pabarot un viņš to izmantoja pilnībā. Nabaga pēdiņās, jo viņš jau tad svēra 8 kg, kā es saku, attaisnojot viņa svaru – viņam ir lieli kauli.
Kādu dienu tomēr Amandai – Vecpiebalgas kaķu draudzenei, izdevās kaķi sagūstīt un es ātri vien tiku sameklēta, lai braucu pakaļ. Nebija vairs variantu – Fricis kļuva par manu kaķi. Vārds viņam pielipa uzreiz, jo viņš tieši tā izskatās. Pēc Friča.
Mans Valdis, mans kaķucilvēks tad jau bija ļoti slimiņš, jo savos 14 gados bija daudz pieredzējis. Viņa daktere Jana (ar ko arī iepazinos Cēsīs), toreiz teica, ka Valdis laicīgi sagādājis man sargu savā vietā. Tagad tam ticu. Fricis dara visu to pašu, ko darīja Valdis pirms aizgāja no mums. Fricis tāpat staigā man pakaļ, pieskata, ja par tālu aizeju un tāpat kā Valdis īpašas maiguma izpausmes neizrāda, bet liek saprast, ka esmu viņam svarīga. Varbūt man patīk domāt tā, kā nupat uzrakstīju, bet es sev to atļauju. Skumjās pēc Valda.
Kad aizeju uz Topiņu, kāda no pārdevējām vienmēr apjautājas, kā Fricītim klājas. Tad rādu viņa bildes un stāstu jaunākos piedzīvojumus. Tāpēc nemaz nav jābrīnas, kad man jautā “kā Fricītis svētkus nosvinēja?” nevis es, bet tieši Fricītis. Atbildu, ka labā kompānijā. Jo sevi un pārējos mājiniekus par tādiem uzskatu.
Laukos dzīvojot, iemācies, ka dzīvnieciņu šeit ir daudz. Stirnas pie meža manu mašīnu atpazīst un nekur nebēg, tikai noskatās, kad braucu garām. Izskatās, ka ar manu suni Viljamu arī tās sadzīvo vienā teritorijā bez starpgadījumiem. Kokā mīt vāvere, kurai pērku veikalā lazdu riekstus un priecājos, kad viņa tos ir aiznesusi. Zīlītes ir visēdelīgākās visā rajonā. Ja laikā nebūs pasniegtas brokastis, kāda noteikti pielidos pie loga un sēdēs uz palodzes, kā man šķiet – pārmetoši skatoties, kāpēc tik ilgi guļu. Viņām sēkliņas pērku arī vietējā veikalā – Nodusā. Tur jau gadiem ir vienas un tās pašas pārdevējas un viņas skaidri zina, ka parasti es sapirkšos vairāk saviem zvēriņiem nekā sev pašai. Parasti par to pajokojam.
Mazo mirkļu burvība ir tas, ko es visvairāk novērtēju, dzīvojot laukos. Ja aizmirstu savu atlaižu karti, kāds veikalā noteikti atnāks un iedos savu. Ja aizmirsīšu tur savus cimdus, kasierīte uzrakstīs Feisbukā, ka cimdi gaidīs pie kases. Ja nopirkšu ko smagāku rūpniecības preču nodaļā, pārdevējs vienmēr palīdzēs pirkumu aiznest līdz mašīnai, jo es viņa mammai – savai kaimiņienei, ik pa laikam maizīti aizvedu.
Dažreiz pa ceļam vedu uz centru kādu kundzi, ko satieku uz meža ceļa. Pirmajā reizē viņa gribēja man iedot naudiņu par to, ka vedu. Tagad jau viņa saka, ka es vienmēr būšu vesela, jo esmu laipna. Nelielajā tirdziņā no Ata – maizes cepēja – dabūju dāvanu – garšīgu ābolkūku. Par to, ka viņa bērniem palīdzot sveces uz Rīgu dažreiz nogādāt (Vecpiebalgas muižas parkā ir sveču māja, kur top pašdarinātas sveces, tām jānonāk Āgenskalna tirgū, kur viņiem arī ir veikaliņš). Tā mēs te – laukos – viens otru pabalstām un atbalstām.
Ja vēl nesen man pietrūka Rīgas un lauku darbi šķita par smagu, tad tagad esmu sapratusi, ka viss ir tā, kā tam jābūt. Laukos katru dienu ir neskaitāmas mazo mirkļu burvības, kas palīdz dzīvot.
