Laukos – kā “Lauku sētā”? 0
Man ir 79 gadi. Mans tēvs bija pusgraudnieks pie bagātas saimnieces. Vēlāk vecāki nopirka jaunsaimniecību. Vēlāk visu mūžu nostrādāju kolhozā gan lauku brigādē, gan arī lopkopībā. Specialitāte – zootehniķe.
Tāpēc ar prieku gaidīju šovu “Lauku sēta”, izjūtot gandarījumu, ka televīzija ir pievērsusies arī lauku ļaudīm, kas ir galvenie kanāla LTV1 skatītāji. Uzskatu, ka LTV 1. programma ir pazemojusi ne tikai šova dalībniekus, bet arī visu latviešu tautu, Latvijas saimniekus, kā arī latviskās vērtības. Manuprāt, tieši nacionālajai televīzijai jābūt par piemēru latviskās pašapziņas, nacionālo vērtību un likumdošanas veicinātājai. Piemēram, nevaru saprast, kāpēc visiem šova dalībniekiem obligāti bija jāiet uz cūku bērēm. Pēc tam visiem jādzer svaigas asinis. Mūsdienās lopu kaušana ir pieļaujama tikai speciālās kautuvēs un šos darbus drīkst veikt tikai apmācīti un sertificēti cilvēki.
Visbeidzot visu nejēdzību kulminācija mēslos par nodokļu maksātāju naudu. Tās atslēgas varēja paslēpt simt dažādos veidos, bet ne mēslos.
Ko šova veidotāji gribēja tautai pateikt – ka lauku cilvēki ir tik tālu pagrimuši, ka ir gatavi mēslus ēst?
A. Lampa Alūksnes nov. Mārkalnē
Šova “Lauku sēta 2” režisors, neatkarīgā producenta “Finger Film Production” pārstāvis Andis Mizišs teic, ka viņam un visai radošajai komandai lauku dzīve Latvijā nebūt nav sveša. Tai ir sava romantika un arī savs skarbums, un tieši tāpēc nav bijuši centieni radīt kādas ilūzijas par dzīvi laukos.
“Ilgu laiku televīzija bijusi atrauta no reālās dzīves, kāda tā notiek Latvijas laukos. Komerctelevīzijas pēc mums attapās un palaida savu lauku šovu,” to kā panākumu uzsver A. Mizišs. Viņam kā dokumentālā kino režisoram šovs šķiet labs, jo izdevies parādīt cilvēku raksturus tik atklāti un godīgi, kā reti kad izdodas, uzņemot dokumentālās filmas.
Bet ar ko šis šovs atšķiras no komerctelevīzijās rādītajiem izklaides raidījumiem? “Mums bija svarīgi arī izglītot skatītājus, lai var mācīties, kā veikt lauku darbus,” atbild A. Mizišs. Turklāt apzināti netika izvēlēta kāda paraugsaimniecība, kur šovu uzņemt, bet gan, viņaprāt, Latvijā vidējā naturālā saimniecība, “uz kādām Latvijas lauki balstās. Saimnieki būtībā cīnās par izdzīvošanu.” Tieši šādus sadzīves apstākļus vēlējies parādīt arī skatītājiem – pilsētniekiem, jaunajai paaudzei, kas daļa pat nezina, cik grūti strādājot, top pārtika, ko iegādājamies veikalā.
Kas attiecas uz lopu kaušanu mājas apstākļos, tā esot “realitāte lielākajā daļā lauku sētu, un tas nav aizliegts, sertificētās kautuvēs lopiņi kaujami tad, ja tas notiek masveidā un tie paredzēti tālākai realizēšanai”. Bet asiņu dzeršana pēc kaušanas “ir sena tradīcija, kas daudzviet tiek piekopta vēl šodien”. A. Mizišs vēl piebilst: “Dalībnieki varēja brīvi izvēlēties piedalīties tajā vai ne, dzert asinis vai ne. Kas attiecas uz veterinārajām normām, tika veiktas visas darbības, ko pieprasa likumdošana. Daudzās epizodēs klāt bija profesionāla veterinārārste, kas sniedza savas konsultācijas.”
Traktora atslēgas meklēšanu mēslos fināla sērijā plānots atstāt kā tradīciju, uzņemot arī “Lauku sētu 3”. “Ir vajadzīga laimes spēle, lai visu izšķir Dieva pirksts. Ja pieņemam, ka finālā tikuši trīs čaklākie, kādu gan uzdevumu varētu uzdot, lai noteiktu pašu čaklāko?” spriež A. Mizišs. Viņš arī neslēpj, ka šovā viens no mērķiem bijis raisīt diskusijas sabiedrībā, tādēļ “šovs ir arī provokācija, sakāpināta vide un emocijas.”
Šova veidošanai nav tikusi tērēta nodokļu maksātāju nauda, jo izmantots sponsoru piešķirtais finansējums. Tiesa, projekta apstiprināšanai iziets garš ceļš – tas izskatīts tieši tāpat kā jebkurš cits neatkarīgo producentu iesniegts projekts Latvijas Televīzijā. Katras sērijas saturs gan netika saskaņots.
LTV 1. kanāla kultūras, bērnu un izklaides raidījumu satura redaktore Daina Markova skaidro:
“Eiropas sabiedrisko televīziju programmās aizvien vairāk dominē formāti, kas izklaidējošā un dažkārt arī provokatīvā veidā pievērš skatītāju uzmanību tradicionālām tematikām un vispārzināmām vērtībām. Šova “Lauku sēta” otro sezonu LTV1 noskatījās vidēji 143 000 skatītāju auditorijā, kas ir vecāka par četriem gadiem, raidījuma skatīšanās daļa bija 17%. Lai arī reālu situāciju atainošana TV ekrānā daļai skatītāju var šķist nepatīkama, tā tomēr atklāj patiesu lauku dzīves daļu. Arī par ētikas jautājumiem raidījuma un reālās dzīves kontekstā ir jādomā, un LTV ir gandarīta, ka raidījums raisījis šo diskusiju. Tāpat vēlamies vērst jūsu uzmanību, ka Latvijas Televīzijā ir skatāmi arī citi skatītāju iecienīti raidījumi par dzīvi un cilvēkiem Latvijas laukos – tas ir raidījums “Province”, kā arī raidījums “Savai zemītei”.”
Viedokļi
Šova “Lauku sēta 2” uzvarētāja Sarmīte Zveja: “Dzīvojot laukos, agrāk vai vēlāk nākas iekāpt mēslos. Tas ir tikai normāli. Ja gribi dzīvot laukos bez saskares ar kūtsmēsliem, tad atliek nodarboties ar graudkopību, kurā izmanto minerālmēslus. Par šovu kopumā varu teikt: manuprāt, nepareizi, ka tik daudz klaču rādīja. Varēja vairāk radīt darbus, ko veicām. Es arī neticu, ka kāds Latvijā pēc lopu kaušanas dzer asinis. Grūti pateikt, kādi raidījumi būtu jārāda, lai cilvēkus ieinteresētu dzīvot laukos. Mūsu pusē ir gana daudzi, kas vēlētos attīstīt saimniecības, bet trūkst brīvas zemes kaimiņos. Šobrīd pārdod vienu lielu saimniecību, bet kurš tad var atļauties nopirkt to par tūkstošiem.”
Šova “Lauku sēta 2” finālists Māris Zučiks: “Vēl nesen pārskatīju šova ierakstus. Katrā sērijā vadītājs Riekstiņš skandināja – čaklākais vinnēs. Taču finālā biju gandrīz līdz viduklim sūdos. Lai atrastu atslēgu, nācās pieliekties, un tad arī mute bija sūdos, un tā četras stundas. Es ikdienā ar rokām pa sūdiem nejaucos… Bet šovs jau tikai izklaide pilsētniekiem. Laukos nav laika skatīties televizoru. Man tā bija laba pieredze apskatīt, kā strādā citās saimniecībās. Cepuri nost to saimnieku priekšā, pie kuriem dzīvojām. Kādas ir lielākās grūtības šobrīd laukos? Dzīvoju Alūksnes novadā, trūkst naudas un Rīga pārāk tālu, lai izvadātu produkciju realizācijai. Tomēr, kā saka mans tētis, vajag tikai strādāt.”
