Māra Libeka: Lauki kā klaušas Kubā? Iespējas jaunajiem apgūt ārsta darbu 27
Veselības ministrija ir izdarījusi labu darbu – vienojusies ar studentu, pašvaldību un slimnīcu pārstāvjiem, ka pēc rezidentūras beigšanas trīs gadi būs jānostrādā reģionos. Tiem topošajiem ārstiem, kuriem pirms uzņemšanas rezidentūrā būs noslēgts līgums ar pašvaldību vai ārstniecības iestādi ārpus Rīgas, būs priekšroka saņemt mācību vietu rezidentūrā par valsts naudu. Tiesa, tiks ņemti vērā arī iepriekšējo sešu gadu mācību rezultāti.
Jau pagājušajā gadā prioritārā kārtībā rezidentūrā uzņēma tos studentus, kuriem bija līgums ar reģioniem, un šo iespēju izmantoja 54 studenti, saņemot par 30% lielāku rezidenta stipendiju nekā tie, kas palika Rīgā. Tāpēc nav saprotama Latvijas Ārstu un zobārstu apvienības saceltā vētra valsts augstākajām amatpersonām adresētajā vēstulē. Tajā pausts satraukums par steidzamības kārtā virzītajām izmaiņām rezidentu sadales un finansēšanas noteikumos, kas vēl vairāk veicināšot jauno ārstu izbraukšanu uz pastāvīgu dzīvi ārzemēs. Veselības ministrijas nodoms dot priekšroku tiem mediķiem, kas ārstēs pacientus laukos, kur daudziem ārsti nav pieejami, tiek salīdzināts ar Kubas piespiedu klaušu ceļu. Nenoliedzami – tā ir cīņa ar sekām, kas radušās pēc politiķu daudzu gadu vienaldzīgās un vieglprātīgās attieksmes pret veselības aprūpi, bet tāpēc uz reģioniem nav jāraugās kā uz tumšu bedri, kurā bail iekrist. Jāšaubās, vai jaunais ārsts pēc rezidentūras pabeigšanas saņems tik lielu atalgojumu, ka spēs Rīgā īrēt dzīvokli, nemaz nerunājot par tā iegādi un dzīves dārdzību kopumā. Turpretī reģionos ir iespējams saņemt diezgan lielu pretimnākšanu no pašvaldības gan attiecībā uz dzīvojamo platību, gan bērnudārzu, kā arī piemaksas pie algas.
“Daudziem jaunajiem ārstiem ir bail no reģioniem, jo viņi nezina, kas tur notiek, bet jāņem vērā, ka izaugsmes un profesionālās iespējas vismaz manā specialitātē te ir daudz augstākas nekā tad, ja es būtu palicis strādāt Rīgā,” secina Jēkabpils reģionālās slimnīcas otorinolaringologs (ausu, kakla un deguna slimību ārsts) Jurģis Urtāns. Nu jau nonākts tik tālu, ka Rīga ir vienīgā vieta, kur ir diennakti dežurējošie lori, un ar smagākām saslimšanām pacienti no reģioniem, pat no Rēzeknes un Daugavpils, ir jāsūta uz Rīgu.
Piemēram, Vidzemē no 190 lauku ģimenes ārstiem 25% ir pensijas vecumā. Vidējais ārstu vecums tur ir 57 gadi, tātad pēc pieciem gadiem viņiem laiks doties pelnītā pensijā. Kāda runa var būt par medicīnas pieejamību, ja nebūs ārstu! Lauku ģimenes ārstu asociācijas vadītāja Līga Kozlovska savulaik tika nosūtīta uz Balviem, kur praktizē un dzīvo joprojām, turklāt jūtoties laimīga. Taču ir jābūt motivācijai – infrastruktūrai, videi un atalgojumam. Daudzviet laukos māja no mājas atrodas piecu, sešu un pat desmit kilometru attālumā, apkārt “mūža meži”, bet ikvienam cilvēkam ir jāsaņem medicīniskā aprūpe. Un daudzi lauku ģimenes ārsti dara visu: veic “mazo ķirurģiju”, arī primārās ginekoloģiskās apskates, skalo ausis utt. Tāpēc dīvaini, ka jaunajiem kolēģiem dotā iespēja apgūt ārsta darbu visā pilnībā tiek dēvēta par Kubas piespiedu klaušu ceļu. Nav vajadzīgas kārtējās darba grupas, lai saprastu to, ka tiem, kas šo ceļu izvēlējušies, ir jāsaņem lielāka alga, un tās nodrošināšana varētu būt nākamais Veselības ministrijas labais darbs. Starp citu, piemēram, Portugālē pierobežas ārsti saņem piecas reizes lielāku atalgojumu nekā Lisabonā. Bet paralēli tam – tomēr jābūt zināmām attiecībām ar valsti, jo par valsts naudu jaunais ārsts ir skolots. Arī tas, ka sabiedrības intereses stāv augstāk par privātajām, nav nekāds jaunums.
