Kāda ir lauka pupu šķirnes nozīme bioloģiskajā audzēšanas sistēmā? 7
Inga Morozova, AEI, “Agro Tops”, AS “Latvijas Mediji”
Lauka pupas ir ceturtais pasaulē visplašāk audzētais pākšaugs mērenos klimatiskajos apstākļos pēc zirņiem (Pisum sativum L.), auna zirņiem (Cicer arietinum L.) un lēcām (Lens culinaris Medik.). Lauka pupu (Vicia faba L.) audzēšana ir labs izaicinājums zemniekiem. Lai izaudzētu labu un kvalitatīvu pupu ražu bioloģiskajā audzēšanas sistēmā, nepieciešamas zināšanas un pacietība. Nestabilās ražas dēļ Latvijā lauka pupu platības bioloģiskajā lauksaimniecībā ir mainīgas. Pēdējos gados tiek pētīts un diskutēts, kā daļu sojas pupiņu importa Eiropas valstīs varētu aizstāt ar vietējās izcelsmes lauka pupām, kas būtu ieguvums ne tikai no vides, bet arī no ekonomikas aspektiem.
Lauka pupām kā tauriņziedim laukkopības sistēmās ir vairākas priekšrocības un vides ieguvumi. Pirmkārt, tās uzlabo augsnes fizikālās īpašības graudaugu augsekās. Otrkārt, palielina bioloģisko daudzveidību un nodrošina apputeksnētājus ar nektāru un ziedputekšņiem. Treškārt, iekļaujas siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisiju samazināšanas pasākumos. Un, ceturtkārt, tās ir vietējais augu izcelsmes proteīna avots pārtikai un lopbarībai.
Mainīgais klimats augiem rada stresu
Lauka pupas labi aug dažādās augsnēs. Tās iesējot kā zaļmēslojumu, augu atliekas saglabājas ilgāk nekā citiem pākšaugiem, un tas palīdz ielabot smagas augsnes. Noskaidrots, ka pupas vidēji uzkrāj 153 kg/ha slāpekļa (N) virszemes biomasā, bet vidēji 30–60% no kopējā N uzkrājas apakšzemes biomasā – saknēs un gumiņos.
Latvijas vēsie, mitrie un mērenie klimatiskie apstākļi ir piemēroti lauka pupu audzēšanai. Tomēr strauji mainīgie laikapstākļi ar kritiskiem karstuma un sausuma periodiem rada ievērojamu stresu augiem veģetācijas periodā. Lauka pupām jutīgums pret sausumu un nokrišņu daudzuma izmaiņām tiek uzskatīts par galveno sēklu ražas nestabilitātes cēloni. Pēc Vācijas datiem, pēdējos 60 gados ražas mainība pākšaugiem ir palielinājusies, pieprasījums pēc šķirnēm, kas ir pielāgotas mainīgajiem apstākļiem, aizvien pieaug, jo tiek paredzēts, ka nākotnē klimata svārstības kļūs vēl lielākas.
Ir zināms, ka pupas ir pākšaugs ar salīdzinoši zemu ģenētisko daudzveidību. Tāpēc ir aktuāli pētījumi par lauka pupu šķirnes piemērotību un ražas stabilitāti bioloģiskajās saimniecībās. Turklāt Latvijas teritorijā laika apstākļi ievērojami var atšķirties. Viena no iespējām ražas stabilitātes nodrošināšanā ir piemērotas šķirnes izvēle audzēšanai konkrētos agroekoloģiskajos apstākļos.
Izvērtētas četras perspektīvas lauka pupu šķirnes
Ar Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFA) līdzfinansējumu veikts pētījums par lauka pupām projektā Pākšaugu, t. sk. Latvijā netradicionālu sugu un šķirņu, demonstrējums bioloģiskās saimniekošanas apstākļos. No 2018. gada līdz 2021. gadam trijās atšķirīgās Latvijas vietās – Vidzemē: Agroresursu un ekonomikas institūta (AREI) Priekuļu pētniecības centrā (PPC); Kurzemē: AREI Stendes pētniecības centrā (SPC); Latgalē: SIA Latgales lauksaimniecības zinātnes centrs (LLZC) – tika ierīkoti lauka pupu šķirņu demonstrējuma izmēģinājumi. Pētījumā tika izvēlētas un izvērtētas četras perspektīvas lauka pupu šķirnes: ‘Lielplatone’, kas ir Latvijas vecākā lopbarības šķirne, vidēji agrīna un augstražīga; ‘Isabella’, ‘Laura’ un ‘Boxer’, kas ir Zviedrijas šķirnes, vidēji agrīnas, ražīgas.
Zināms, ka šķirne ir noteicošais faktors kvalitatīvai un kvantitatīvai ražai. Salīdzinot pa vietām, augstāka raža attiecīgām šķirnēm novērota LLZC un PPC. Kā visražīgākā šķirne LLZC atzīmēta ‘Lielplatone’, bet PPC un SPC – ‘Isabella’.
Pieredze liecina, ka, bioloģiski audzējot lauka pupas, ir iespējams iegūt 3–4 t/ha ražu. Pēc pētījuma rezultātiem tāds ražas līmenis tika sasniegts LLZC 2019. un 2020. gadā.
Lauka pupas spēj pielāgoties dažādiem vides apstākļiem un augsnes veidiem, tomēr jāņem vērā, ka šķirņu izturība nav pietiekama pret abiotiskiem faktoriem – kā sausuma un karstuma stress. Pētījumā tika konstatēts, ka viens no būtiskākajiem faktoriem, kas ietekmēja ražas līmeni pa gadiem, bija meteoroloģiskie apstākļi. Kā karstākais veģetācijas periods visās trīs vietās atzīmēts 2018. gads, kad tika iegūta salīdzinoši zemāka pupu raža. Pēc kopējā nokrišņu daudzuma un temperatūras veģetācijas periodā kā mitrāki un vēsāki tika novēroti 2019. un 2021. gads, kad tika iegūta augstāka pupu raža.
Visās trijās vietās īpaši krasi mainīgi meteoroloģiskie apstākļi bija atzīmēti 2021. gada veģetācijas periodā. Pavasaris bija vēss, un tas neveicināja vienmērīgu pupu sadīgšanu, jūnijā bija periodi ar izteikti zemu nokrišņu daudzumu un augstu gaisa temperatūru, kas negatīvi ietekmēja pupu ziedēšanu un pākšu attīstību, tādējādi tika iegūta kritiski zema pupu raža visās trijās vietās. Līdzīgi rezultāti iegūti arī citos pētījumos, piemēram, Grieķijā vairāku gadu novērojumos atzīmēts, ka pupu ražai jutīgie fenoloģiskie posmi attiecībā uz sausuma stresu ir ziedēšana un pākšu veidošanās periods, kad ražas zudumi sasniedza pat 50%.
Izvērtējot lauka pupu šķirņu graudu rupjuma vidējos rādītājus, šķirnei ‘Lielplatone’ konstatēta augstākā tilpummasa un zemākā 1000 graudu masa, bet šķirnei ‘Isabella’ – augstāka tilpummasa un 1000 sēklu masa.
Kopproteīns lauka pupām ir kvalitatīvs rādītājs, kas to padara īpaši vērtīgu, un tās skaitliskā vērtība vairāk ir šķirnes iezīme. Pēc citu valstu pētījumiem, lauka pupu kopproteīns var vidēji variēt no 22% līdz 38%. Šajā pētījumā augstākais kopproteīna daudzums tika atzīmēts šķirnei ‘Lielplatone’. Audzējot lauka pupas, jārēķinās, ka augstākas ražas gados proteīna daudzums ir mazāks.
