Pabarot un elpināt smadzenes 4
Es redzu, kā mani mazbērni Hugo un Matilde savā uzvedībā atspoguļo to, ko apēduši, – priecīga un mierīga pastāvēšana mijas ar nesavaldīgu un ambiciozu uzvedību. Viņi ir kā lakmusa papīriņi, vajag tikai būt acīgai un ļauties pētījuma priekam. Mani patīkami pārsteidza mazdēla Hugo šīsvasaras pēkšņā atskārsme: “Mūsu dārzā ir kā restorānā. Garšīgi!” Ir vērts paraudzīties šajā virzienā!
Teikšu atklāti – ravēt man īsti nepatīk, tas vairāk ir vīramātes hobijs, bet mūsu dārzā ražīgi augušos dārzeņus, augļus un zaļumus visi pucējam iekšā. Smadzenes drīz vien atbild ar atmošanos modrībā. Ir neiromediatori, kas iespaido mūsu atmiņu un spēju mācīties. Ja kārtējo reizi neatceros kādu vārdu vai labi zināmas grāmatas nosaukumu, ķiķinot nenorādu vis uz savu vecumu, bet apzinos, ka, iespējams, vainojams ir acetilholīns, mācīšanās un atcerēšanās neiromediators. Tātad laiks pārskatīt ēdienkarti!
Neiromediatori iespaido garastāvokli, uzvedību un personību. Pati vien esmu vainīga, ja jūtos šķērmi. Taču varu balstīt neiromediatoru ceļus, mainot dzīves kvalitāti, kaut vai sakārtojot ēdienkarti. Tādējādi atjaunoju smadzeņu ķīmiju un dzīvesprieku kopumā. Aizvien meklēju jaunas iespējas dzīvesveidā un uzturā, lai ļautu smadzenēm elpot, un dalos šajās zināšanās ar saviem skolēniem.
Pacelt meditācijas karogu
Rīts sākas ar nosacītu meditāciju. Pamostos, izstaipos un apsēžos gultas kājgalī. Klusi un mierīgi atkārtoju mantru. Nereti tās ir kādas tautasdziesmas rindiņas. Tas nav pilnīgs meditācijas process, vien mazs gabaliņš dzīves. Šajā laikā prāts top viengabalaināks. Tiklīdz iesaistos ikdienas pienākumos, prāts atgriežas iepriekšējā ritmā. Īsta meditācija gan nozīmē daudz vairāk – pazaudēt sevi. Atbrīvoties no identificēšanās ar lomām, no stāsta, ko izdomājis prāts. Ja dzirdi kādu solām – esmu meditācijas meistars! –, neskrien, paturi naudu pie sevis. Nav tādu meditēšanas meistaru!
Meditēt – tas ir darbības vārds. Taču meditēšana nav darbība. Darbība ir ietverta laikā, bet meditācija ir ārpus laika. Ārpus izzināmības un pieredzamības robežām. Meditācijai nav ne saimnieka, ne pulksteņa. Meditēt nozīmē raudzīties pa kreisi un redzēt pa labi.
Ja, vadot jogas nodarbību, visu laiku domātu, cik cilvēku sanācis, kā izskatīšos citu acīs, vai nepārteikšos, ego būtu klātesošs. Taču, tiklīdz kaislīgi ieeju tajā, ko daru, aizmirsdama visas savas lomas, kļūstu par radošo cauruļvadiņu – man plūst cauri Visaugstākais spēks, Dievs. Meditācija notiek pati par sevi.
Iekļūstu izplatījumā, kas atrodas aiz prāta, bez pagātnes iespaida vai bažām par nākotni. Šajā izplatījumā varu atrasties, kaut vai mazgājot traukus vai tīrot māju. Ja vien paceļu balto karogu savam ego, kļūstu par sulaini tam, kas plūst man cauri.
Esmu instruments, caur kuru joņo prieks, neaizķerdamies aiz prāta radītajiem kritizēšanas, apsvēršanas vai manipulēšanas sliekšņiem. Es apzināti lidoju tiem pāri. Vienkārši esmu, atdodu savu eksistenci apkārtesošajā. Viss, kas mainās, tā neesmu es. Es atrodu to, kas nemainās. Apziņa, tīra apziņa – tā esmu es.
