Ļauju visam plūst caur sevi. Saruna ar jogas skolotāju Inetu Ķirsi-Tiesnieci 4
Vairākums Inetu Ķirsi-Tiesnieci pazīst un ciena kā jogas skolotāju, studijas Alamkara vadītāju. Agrāk viņa bija aerobikas trenere, horeogrāfe un ķermeņa skaistuma pārzinātāja, bet patlaban iedziļinās alternatīvā medicīnas sistēmā, lai palīdzētu sev un citus rosinātu veselīgākai dzīvošanai. Esmu viesos pie Inetas. Baudu pieneņu sakņu kafiju, aiz loga svilpo kāds putns. Plauktos rindojas medicīnas literatūra angļu valodā. Ineta atklāj, kas piešķir jēgu viņas dzīvei, iedvesmo un spēcina.
Pierakstīt skumjo un lielisko
Caur manas nelielās lasāmistabas logu mājas apakšstāvā paveras skats uz ķiršu koku. Tas maina nokrāsu savā drēbju kārtā, atgādinādams par mūžīgo mainību. Te esmu paslēpusi kādu kladīti. Vienā pusē rakstu par to, kas manai dzīvei piešķīris mazliet skumjākas noskaņas, bet apgriežu otrādi, un tā pārvēršas par priecīgo brīžu un lielisko atklāsmju dienasgrāmatu. Rakstu no gada sākuma. Pašai interesanti – nez kura daļa būs biezāka?!
Re, vienā pusē atrodu ierakstu: “Šorīt liela steiga. Meitai Terēzei agrais rīts skolā. Visi iekarsuši, skriešus kustas viens otram garām. Kavējam. Brokastīm gatavoju aknu sacepumu. Uzlieku to uz plīts un aizskrienu sabērt somā kosmētiku, ābolus un materiālus rīta lekcijai. Drusku ienirstu papīros un aizmirstos. Asa smaka liek atgriezties realitātē. Skrienu. Ēdiens pat nav sācis cepties, bet – ak die’s – steigā uz plīts nesaprotamu iemeslu dēļ esmu novietojusi tvaicējamo aparātu. Tas nu gan ir uzcepies! Kūstoša plastmasa lēnām izplūst pa karsto virsmu, steigu pārvēršot panikā. Pieskrien vīrs Jānis un izslēdz manis uzgriezto neīsto slēdzi. Meita, saviebusi degunu, raugās pulkstenī. Rīts sabojāts.”
Apgriežu kladi otrādi un lasu: “Es zinu – man ir divas iespējas. Pirmā – sākt dusmoties uz sevi, uzkliegt vīram par neuzmanību, jo viņš atradās turpat, skarbi teikt meitai, ka 14 gados jau sen bija laiks gatavot brokastis… Bet ir vēl viena iespēja. Ar patiesu labvēlību pieņemt situāciju. Ātri izlemt, kā rīkoties tālāk, lai šim misēklim izkļūtu cauri. Es izvēlos otro. Ātri pabeidzu maltītes gatavošanu, iesaku ģimenei doties uz skolu bez manis. Mierīgi likvidēju incidenta sekas, izsaucu taksometru un dodos savā dienas gaitās pasmaidīdama.”
Ik pa laikam pāršķirstu pierakstus un saprotu, cik nebūtiskas, raugoties no attāluma, šķiet sakāpinātas emocijas sīku pārpratumu dēļ. Un es atkal smaidu.
