“Ļauju saviem tēliem darboties.” Ligita Paegle par savu jauno romānu “Otra puse” 0
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ligitas Paegles romāns “Otra puse” – ironisks 21. gadsimta stāsts par sava zemes stūrīša alkām
Edgars un Marta un viņu pusaugu meita dzīvo mājā. Precīzāk, pusē mājas, – otra puse pieder pensionārei Ilgai. Lai gan viņa jau gadiem sola savu mājas daļu pārdot, vienmēr atrodas kāds iegansts, kādēļ to nedarīt. Pedantiski sīkumainā Edgara pacietība sāk izsīkt…
Ligita, Edgara tēls parādās vairākos jūsu stāstos, un nu ar viņu galvenajā lomā tapis arī “Vakara romāns”. Šķiet, jūs abus saista īpašas attiecības.
L. Paegle: Jā, Edgara tēls radās pirms sešiem gadiem, kad vēl mācījos Literārajā akadēmijā – mums bija jāraksta stāsti, bija uzdevums izveidot personāžu, un man radās Edgars.
Pirmajā stāstā koncentrējos uz viņa paranoju un bailēm no ienācējiem dzīvoklī, pēc tam rakstīju vēl citus stāstus par viņu. Tā pamazām atklājās arī citas Edgara pārspīlētās personības šķautnes, un tad jau radās ideja arī romānam. Tikai romānā izvēlējos iet retrospektīvi, paskatīties, kā viņš dzīvoja agrāk, jo stāstos Edgars dzīvo dzīvoklī.
Romānā parādīts, kāds viņš bija, kad dzīvoja mājā, kāda tā bija un kā viņš to zaudēja. Patlaban Edgars atkāpies, droši vien tādēļ, ka romāna rakstīšanas laiks bija pietiekami ilgs, bet gan jau kādā brīdī viņš man atkal neliks mieru, tad uzrakstīšu vēl kādu stāstu. Jo Edgars vienmēr ir gatavs jauniem piedzīvojumiem, tāpēc man tiešām ar viņu ir īpašas attiecības.
Vai Edgars grāmatā ļāvās bīdīties vai arī veidoja sižeta pavērsienus pa savam?
Bija gan tā, gan tā – es gribēju viņu bīdīt, un viņš daļēji ļāvās, it kā darīja to, ko gribu, bet tad pēkšņi izspēlēja kaut ko citu, un man bija jādomā, kā to apvienot ar pārējo, ko esmu iecerējusi pateikt.
Kopumā ļauju saviem tēliem darboties, citādi jau nemaz nevar rakstīt. Romānā gan ir grūtāk, ja ir konkrēta ideja, jāskatās, vai tēls pakļausies vai beigās viss notiks pavisam citādi. Ķeroties pie darba, es tikai aptuveni zinu galveno domu.
Kura romāna epizode jums pašai vismīļākā?
Es to esmu tik daudz reižu slīpējusi un rediģējusi, ka palikušas, var teikt, tikai manas mīļākās epizodes.
Nevaru izcelt kādu vienu, bet kopumā visvairāk man patīk tās epizodes, kur pie Edgara sievas ir ciemiņi, jo tajās ļoti labi atklājas viņa raksturs, mānijas, tas, kā viņš uztver svešiniekus savā privātīpašumā, un tajās ir arī citi komiski tēli, kas man pašai šķiet interesanti.
Es savā prātā cilvēkus dalu “dzīvokļu” un “māju” cilvēkos. Kā jums šķiet, kuram tipāžam Edgars atbilst vairāk – un kurai daļai savukārt piederat pati?
Edgars, kā to noteikti sapratīs arī lasītājs, ir mājas cilvēks – privātums viņam ļoti svarīgs, viņam patīk, ka ir māja, kurā Edgars jūtas kā valdnieks. Lai gan šajā gadījumā tā ir pusmāja, tātad kaut kas līdzīgs dzīvoklim, jo aiz sienas kaimiņiene, kas viņu kaitina.
Viņš noteikti ir mājas cilvēks. Es pati esmu daudz mainījusi dzīves vietas, esmu dzīvojusi gan dzīvokļos, gan mājās, arī dažādās pilsētās, lielākās un mazākās. Tagad pēdējos gadus dzīvoju mājā un arī pati esmu mājas cilvēks.
Bet varu novērtēt gan mājas, gan dzīvokļa plusus un mīnusus. Mājā ir vairāk neatkarības sajūtas nekā dzīvoklī, kur visapkārt citi cilvēki, ar kuriem jārēķinās. Bet māja, protams, prasa vairāk darba – jāgrābj lapas, jāpļauj zāle, ziemā jātīra sniegs – tās ir dzīvokļa priekšrocības…
Vai pēdējā laikā bijusi kāda grāmata, kas jūs no sirds smīdinājusi?
Ik pa laikam palasu, ja tā var teikt, konkurentu, citu latviešu rakstnieku darbus, lai zinātu, kā ar humoru un ironiju raksta citi. Jāsaka, gandrīz nekad nesmejos, bet to nedaru, arī komēdijas skatoties.
Nesmejos, bet varu pasmaidīt, novērtējot asprātību. No mūsdienu autoriem man patīk Svena Kuzmina “Hohma”, bet vismīļākais no latviešiem šajā žanrā man ir Anšlavs Eglītis, kuru uzskatu par savu paraugu ironiskajā prozā. Pēdējais viņa romāns, ko izlasīju, bija “Līgavu mednieki”.
