13
Mācīties mīlēt… visu mūžu
Pirms desmit gadiem es teicu – cilvēks mīlestību meklē visu mūžu. Tagad es teiktu – cilvēks visu mūžu mācās mīlēt. Un te pat nav runa par mīlestību tās cilvēciskajā aspektā pret konkrēto cilvēku, bet gan par mīlestību plašākā nozīmē. Ar gadiem nobriesti kā auglis – spējai dot sevi, dot nesavtīgi, mīlot otru. Mēs visi mācāmies, jo pilnība uzreiz nav iespējama.
Mācāmies novērtēt, kā iespējams tāds brīnums, ka otrs cilvēks tevi mīl. Nekur taču nav rakstīts, ka tieši šim cilvēkam jāmīl tieši tevi, ka jums jāsatiekas un jāiemīl vienam otru. Tas ir brīnumu brīnums. Tā ir dāvana, ko nedrīkst uztvert kā pašsaprotamu, jo tad dzīve iesper.
Dzīve vispār ir brīnums. Visi šie mazie prieciņi – mēs te rāmi sēžam, varam baudīt cits cita sabiedrību. Mums ir labi, jo ir miers, nav kara. Sievietei jau vispār… Ja simt sievietēm pajautāsi, kas ir laime, viņas teiks – miers. Un tas nav Tibetas miers vai omm meditāciju miers. Sievietes miers ir harmonija. Ar sevi un pasauli. Visa pasaule ir viņā, un viņa ir visa pasaule.
Man šķiet – ir normāli mīlot atdot sevi visu. Mīlestībā sevi nevar atdot par daudz, ne velti saka – mīli otru kā sevi pašu. Un ko vispār nozīmē atdot par daudz, kaut vai salīdzinot ar Jēzu, kurš atdeva sevi visu? Tu jau sev nepiederi, tu esi vēstnesis. Mīlestības vēstnesis. Dzīvot tikai sev, savam ego ir bīstami, jo ļaunums cilvēka dvēselei pietuvojas tieši caur ego. Bet dzīvot un kalpot otram, viņu mīlot un vispār mīlot, ir svētība.
Protams, visi pieļaujam kļūdas, arī es. Man ir savi jautājumi, sāpīgās situācijas un atmiņas, kuras nesu dziļi sevī, mācoties ar tām izlīdzināties. Ik situācija, kas atgādina kaut ko reiz bijušu, liek manam emocionālajam ķermenim sarauties bailēs no sāpēm, jo emocionālajam ķermenim sāp tāpat kā fiziskajam, piemēram, pie zobārsta.
Ja tev nedara pāri un esi visiem piedevis, vari emocionāli atvērties un atkal pilnīgi mierīgi būt saskarsmē ar visiem cilvēkiem – gan agrākajiem pāridarītājiem, gan tiem, kuriem negribot pāri nodarīji pats. Kad izlīdzinies ar pagātni, spēj vēlēt laimi visiem, kas reiz bijuši tavā dzīvē.
Neraut sevi pie zemes
Esmu Ziemassvētku bērns, dziļi izjūtu ziemas saulgriežu ritu – tas ir mans ķermenis, mans Mēness, mans pilnmēness, mana sievišķība, viss ķermeniski fizioloģiskais un dzīvais. Mans ķermenis nekonkurē ar manu dvēseli, jo turpat līdzās ir dvēseliskais, garīgais. Dieva piedzimšana, iemiesojoties mazajā Jēzus bērnā, Dieva cilvēciskošanās, ļaušanās tikt piesistam pie krusta – par mani un mums visiem. Lai es varētu iet pie dievgalda, saņemt viņu, izsūdzēt grēkus, kas radušies domās, vārdos un darbos, kā neticīgais Toms iebāzt pirkstu brūcē, lai kārtējo reizi gūtu sev apstiprinājumu milzīgajai Dieva žēlastībai.
Visbriesmīgākais grēks ir sevis noliegšana. Sodīšana, paššaustīšana, rakšanās pagātnē, nespēja piedot, neticība sev, sevis nemīlēšana un zems pašnovērtējums. Viss, kas mūs rauj pie zemes. Tāpēc sākumā mīli sevi, tad – savu tuvāko. Kā sevi pašu. Brīdī, kad apzinies un spēj pieņemt savas negācijas, tu spēj pieņemt arī otru.
