Ļaut sevi vadīt 13
Šī monoizrāde bija ne tik daudz manas drosmes pārbaude, kā spēja ļaut sevi vadīt. Pilnībā ļāvos režisora Viestura Meikšāna redzējumam, jo, sākot strādāt pie lomas, tāds bija mans nosacījums pašai sev un arī saruna ar Džili (Dailes teātra māksliniecisko vadītāju Dž. Dž. Džilindžeru – red.). Tas nekas, ka es esmu režisore, bet šajā lomā sekošu Viestura vīzijai un šādi nonākšu līdz sev interesantam rezultātam. Kad strādāju ar aktieriem pie viņu lomām, arī es vēlos, lai viņi man uzticas līdz galam. Šī izrāde jau nav tikai par vēža slimnieku, mirstošu puiku un slimnīcu, bet gan par visu dzīvi – par džeku, par vīrieti, puisīti, tīneidžeru, par laulāto krīzi, vīrieša vecumu un vientulību. Un par to, ka nekas nav tā, kā izskatās pirmajā brīdī. Kvalitatīvi nodzīvot dzīvi divpadsmit dienās ir vērtīgāk nekā divpadsmit gadus pilnīgā nejēgā.
Reizēm aizdomājos, ja man būtu atlikušas divpadsmit dienas… Es laikam neko nedarītu, vienkārši dzīvotu. Izbaudītu dzīvošanu ik minūti un sekundi kā nenovērtējamu pilnību.
Manā dzīvē ir bijuši daži notikumi, kas uz brīdi visu pilnīgi apstādina un atklāj, ka tas, kas ar mums notiek, patiesībā notiek uz labu. Mēs paši sev nepiederam, un Dieva ceļi tiešām ir neizdibināmi. Reizēm tas, kas šķitis šausmīgs sitiens un ļoti sāpējis, bijis nepieciešams, lai, tam izejot cauri, gūtu vērtīgu mācību.
Patiesās mājas
Mums ar Aināru ļoti svarīga ir māju sajūta. Divus gadus nodzīvojām Krievijā, Ainārs patiesībā – trīs, jo pirmajā sezonā es braukāju šurpu turpu. Mēs visu laiku bijām ceļā – 10 nedēļas uz vietas, tad pa pasauli: Novosibirska, Japāna, Austrālija, Dienvidāfrika, visa Eiropa. Vienīgi Dienvidamerika nav apgūta. Dzīvojām uz čemodāniem, skatoties uz pasauli kustībā, tāpēc ik brīdim mājās Latvijā bija īpaša vērtība. Tagad esam atpakaļ.
Mūsu patiesās mājas ir tikai šeit, Mārupē. Te ir mūsu namiņš, mauriņš, grīdas, sienas. Mūsu kaķis un suns. Mūsu gultiņa un drēbītes. Te esam mēs. Kad Ainārs brauc koncertēt un es palieku viena, ir sajūta, it kā es būtu apsēdusies pieturā un gaidītu. Tad vīrs atbrauc, un mēs abi esam MĀJĀS.
