13
Būt par cinīti, vezuma gāzēju
Diemžēl pēdējo desmit gadu laikā noticis daudz nesaprotamu, neprātīgu un sāpīgu lietu. Briesmīgākā no tām – aizbraukušo tūkstoši, kas mūsu valstij nav bijuši vajadzīgi. Mēs esam iztīrījuši savu zemi no pašu cilvēkiem – nez kā vadībā un kalpībā tas noticis? Mūs virza pretī politiskai iznīcībai un masu bojāejai, pārvēršot par tādiem kā svētku latviešiem, kuru vienotība ir tikai svētkos un kopīgā padziedāšanā.
Vai arī šis ir kādu nezināmu personu izveidots placdarms, kurā var ienākt svešie – nē, tā nevar teikt, mēs visi esam Dieva radības! – un kurā tiek darīts viss, lai mēs atkal kļūtu no kāda atkarīgi un pārstātu būt neatkarīga tauta ar savu mugurkaulu un pašnoteikšanos. Lai iztīrītu Latviju no latviešiem. Bet tiem, kuri cenšas brīdināt un par to skaļi runāt, taktiski aizver mutes.
Man ļoti interesē, kas ir mūsu senči. Kur un kad esam radušies, kā nākuši, lai beidzot apmestos šeit? Visur kur esam ceļojuši, līdz apmetušies un iesakņojušies šeit, savā Dieva zemītē. Maziņi, bet pretī stāvoši. Cinīši. Būtu svarīgi, lai šādu mazo cinīšu kļūtu arvien vairāk, lai mēs spētu atbrīvoties no bailēm, kas mūsos iedzītas vēl padomju laikos. Kāpēc mēs nevaram būt tikpat sīksti kā igauņi un lietuvieši? Parasti taču lūst malējie, bet mēs esam pa vidu! Tad kāpēc mēs esam kā smilgas, nevis lepnas priedes?
Uzrāpties milzim uz pleciem
Vienmēr esmu bijusi vienpate.
Pašpietiekama. Man nevajag kādu aprunāt, uz kāda pakāpties, lai justos labāk. Cenšos izprast un izbaudīt ik brīdi. Lai nebūtu kā tajā anekdotē par elles katliem: trīs katli, pie viena apsargu ka biezs, jo tur vārās ebreji, un, ja viens tiks laukā, izvilks visus pārējos; pie otra stāv divi apsargi un lēni maisa ar pavārnīcu, jo katlā kāpostos vārās krievi, un, kamēr būs kāposti, viņi prom nebēgs; toties pie trešā katla neviena apsarga nav, jo tur vārās latvieši, kuri katru bēgli aiz kājas ievilks atpakaļ.
Viktoram Igo ”Cilvēkā, kas smejas” ir precīzs, bet skarbs teiciens – pundurim ir brīnišķīga iespēja kļūt par milzi, tikai viņam jāuzrāpjas milzim uz pleciem… Protams, runa nav par īstiem punduriem, bet gan pārnesto nozīmi.
Man ir teikuši, ka pēdējā laikā esmu mainījusies, mans skatiens kļuvis viedāks, tālāks, dziļāks. Varbūt. Iespējams, tāpēc, ka man ir interesanti. Dievs man dod to, ko varu un gribu darīt, cilvēkus, kuriem jābūt man līdzās. Dievs ļauj man būt pašai.
Ja kaut ko daru, tad ar pilnu atdevi. Kāda jēga runāt pustoņos? Tad labāk nekā. Vai nu nerunāt vispār, vai runāt, kā ir. Tas pats ar Oskaru un Rozā dāmu. Runāju par to, kas man svarīgi. Taču pēc manas divu gadu prombūtnes cilvēki cerēja uz izklaidi, dažs pat nepapūlējās izlasīt, par ko ir izrāde, un jau pēc pirmajām piecām minūtēm rauca degunu, redzot, ka prieka te nebūs, būs sāpes, kas sit pa sirdi, plaušām, redzi, dzirdi…
