13
Bailīgi čukstēt kaktiņā
Nevarētu teikt, ka, atgriežoties teātrī, es sāku citādi skatīties uz lietām un cilvēkiem, nē, drīzāk mainījies skatiens uz apstākļiem. Daudzviet pamanu klusas sarunas virtuvē vai bufetē. Kā padomju laikos… Bet kāpēc nevarētu skaļi pateikt, kas ir un kas nav kārtībā?
Kas tas par fenomenu, kas cilvēkus padara līdzīgus zvēriem cirkā?! Novesti līdz izmisumam, stūrī iespiesti, viņi, lai izdzīvotu, ceļas pakaļkājās un izlaiž nagus. Ir spiesti uzbrukt, lai izdzīvotu. Bailes ir visur – valsts un privātajos uzņēmumos, transportā, uz ielas, presē, sabiedrībā.
Būtībā bailīgāku cilvēku par mani grūti atrast, taču pēdējā laikā bailes ir atkāpušās – laikam jau revolucionārais gars prasa maksimumu. Jābūt līdz galam godīgam, atdodoties darbam vai cīnoties par taisnību. Ja ne – tu esi remdens, un tad nav vērts pat virtuvē paslepen runāt.
Liktenis mani tiešām apdāvinājis, jo nav jāuztraucas par izdzīvošanu – man ir vīrs, kurš par to rūpējas. Tādā veidā Dievs dod iespēju izvēlēties, ko es vēlos darīt un ko nevēlos.
Būs aktieris, būs teātris
Aktieri vispār ir… lieli bērni, kuriem patīk spēlēties un taisīt teātri, ieliekot tajā sevi visu. Kamēr ir aktieris, būs arī teātris. Aktieris var iziet uz ielas – būs teātris. Aktieris var uziet uz tukšas skatuves – būs teātris.
