Madara Biedriņa: “Man riebjas apzīmējums “slavenība”!” 15
Zigmunds Bekmanis, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”
No augusta vidus otrdienās plkst. 21.00 televīzijas kanālā “STV Pirmā!” ir atgriezies sarunu šovs “Kad viņas satiekas”, kur šarmantajai vadītājai Dagmārai Legantei-Celmiņai studijā pievienojušās vēl divas sabiedrībā labi pazīstamas dāmas – Liene Stepena un Baiba Vītiņa, bet Madara Biedriņa veidos rubriku “Sarunas ar garšu”. Viņa ir ne tikai basketbolista Andra Biedriņa dzīvesbiedre un trīs bērnu māmiņa, bet arī profesionāla pavāre, tādēļ savā rubrikā pārsteigs Latvijā populārus cilvēkus ar viņu raksturam un dzīves vērtībām īpaši pielāgotu, ar mīlestību gatavotu ēdienu, kas atklās pretmetus gan Madaras sarunu biedros, gan viņā pašā. Lai gan tā ir Madaras pirmā pieredze raidījumu vadīšanā, iegūt pārliecību par saviem spēkiem viņai palīdzējušas lieliskās kolēģes un ģimene, kas filmēšanās laikā ir gatava iztikt bez mammas un sievas gādības.
Kāda loma tev uzticēta sarunu šovā “Kad viņas satiekas”?
Man būs sava rubrika, kurā es došos pie dažādu jomu slavenībām – dziedātājiem, sportistiem, aktieriem – un gatavošu viņiem ēdienu. Vispirms gatavošu maltīti pārējām raidījuma vadītājām Dagmārai, Lienei un Baibai, jo ar viņām studijā nesatikšos. Domāju, ka būs jautri un interesanti, par ko jau liecina pirmie uzfilmētie sižeti. Man pašai patīk. Ceru, ka skatītājiem arī nenāksies vilties.
Tiešām jūs visas četras dāmas studijā nesatiksieties?
Jā, tā būs. Tikai vienā sērijā pārējās meitenes dosies ciemos pie manis, lai kopā gatavotu ēst. Un vēl vienā sērijā es viesošos pie viņām ēterā. Bet visu sezonu līdz pavasarim darbosimies atsevišķi.
Izklausās labi, pie slavenībām dosies slavenība – daudzi tevi par tādu uzskata, jo esi NBA spēlētāja sieva.
Es sevi nekad neesmu uzskatījusi par slavenību. Domāju, ka slavenības ir komponists Raimonds Pauls, eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga, bet pārējie ir tikai populāri cilvēki, arī Intars Busulis, kuram raidījuma gaitā gatavošu maltīti. Man nepatīk vārds “slavenība”. Esmu kādu laiku dzīvojusi Amerikā un zinu, kas ir īstas slavenības.
Lūk, basketbolists Kristaps Porziņģis gan ir slavenība, bet es esmu parasts cilvēks, un nav nozīmes, kas bijis un ir mans vīrs. Nevienam nepiemēroju šablonus, arī sev. Man riebjas apzīmējums “slavenība” – tas ir tik klišejiski.
Pati nelienu svešos naudas makos un tādēļ nesaprotu, kāpēc citiem cilvēkiem būtu jālien manējā.
Piekrītu, taču sociālajos tīklos un komentāros pie rakstiem nepārtraukti parādās cilvēku cieņu aizskarošas nejaucības. Tevi neuztrauc, ja kaut kas slikts uzrakstīts par tavu ģimeni?
Par mums jau sen vairs neviens nerunā, jo pie apvāršņa ir parādījušies citi ievērības cienīgi cilvēki. Patiesībā mani tas neinteresē un komentārus nelasu. Es sociālajos tīklos lieku tikai tik daudz ziņu, cik vēlos parādīt no savas dzīves. Esmu “Facebook” un “Instagram”, taču neesmu tur superaktīva, jo nealkstu zīmēties. Man nav ļoti daudz sekotāju.
Ģimeni ar trim bērniem Latvijā jau dēvē par daudzbērnu ģimeni. Vai bērnību arī pavadīji tādā?
Ne gluži. Man ir tikai viena māsa, taču mūsu mamma nāk no trīsbērnu ģimenes. Vienmēr ir paticis, ja apkārt ir daudz cilvēku un valda rosība. Kādreiz ap mani valdīja rosība sabiedrībā, tagad tā ir ģimenē. Esmu pulciņa cilvēks, tādēļ priecājos, ka nu ģimenes ligzdā man atkal ir savs pulciņš apkārt.
Kamēr izskolojamies, pārdzīvojam vairākas sapņu profesijas. Par ko tu gribēji kļūt tīņa vecumā?
Atceros, pavisam agrā bērnībā kopā ar draudzeni man ļoti patika spēlēties, rakstot dažādus ciparus. Apmēram četrpadsmit gadu vecumā gribēju kļūt par profesionālu dejotāju, horeogrāfi, vēlāk interesējos par režiju, jo, kā jau teicu, man patīk būt starp cilvēkiem.
Kā šobrīd aizrit tava diena?
Nesen pabeidzu pavārskolu un kādu brīdi par pavāri arī pastrādāju, bet darbu bija grūti savienot ar ģimenes rūpēm. Pašlaik esmu pamatīgi ierauta sarunu šova “Kad viņas satiekas” filmēšanas procesā. Lai gan man savai rubrikai jāsagatavo tikai piecu sešu minūšu garš sižets, tas prasa daudz laika pavadīt ārpus mājas, tādēļ esmu ļoti pateicīga savam vīram, kurš gādā par bērniem.
Kurā brīdī tavā dzīvē ienāca zirgs?
Man jau bērnībā patika zirgi. Vienubrīd jāšanu pametu un atkal atsāku, kad mana meita sāka ar to nodarboties. Pēc trīs gadu jāšanas nodarbībām sapratu, ka ir pienācis laiks savam zirgam. Tā nu manā īpašumā ir ķēve Aleksa, kurai stallis atrodas Inčukalnā – turpat, kur notiek manas jāšanas nodarbības Jauno jātnieku skolā.
Iet visādi, taču ne mirkli neesmu nožēlojusi, ka nopirku pati savu zirgu. Protams, zirgs prasa daudz laika, un, kā “Mazajā princī” teikts, ir jārūpējas par tiem, kurus esi pieradinājis.
Tas nav tas pats, kas turēt mājās suni vai kaķi – tas ir pavisam citādi. Jāiegulda daudz vairāk zināšanu un jābūt kādam skolotājam, kas pamāca. Man ir paveicies ar maniem treneriem, katru dienu gūstu jaunas atziņas. Man ļoti patīk jāt. Lai gan tādēļ nākas regulāri braukt uz Inčukalnu, nav tik traki, jo visu var savienot, pareizi saplānojot laiku.
Kāda ir tava mīļākā mūzika?
Es pārsvarā klausos rokmūziku. Man vienmēr ir ieslēgta radiostacija SWH Rock, un līdz ar to mani bērni arī uz šo mūziku ir mazliet pavilkušies – nekas cits viņiem neatliek (smejas). Kaut gan ar rokmūziku vien mana muzikālā gaume neaprobežojas. Labprāt klausos arī kora mūziku, jo kādreiz pati esmu dziedājusi korī. Man patīk latviešu mūzika – ne pops, bet, piemēram, Raimonda Tigula skaņdarbi – tik dvēseliski. Ja vien rodas iespēja, apmeklēju Intara Busuļa koncertus. No jaunajiem māksliniekiem man patīk grupa “Carnival Youth”. Latviešu rokmūzika mani tik ļoti neaizrauj, vien pāris dziesmas. Spēcīgākā Latvijas rokmūzikas grupa, man šķiet, ir “Dzelzs vilks”. Tomēr visspēcīgākās emocijas izjūtu Dziesmu svētkos, jo īpaši klausoties jauno kormūzikas repertuāru – dziesmas ir tik svaigas un varenas.
Vasara iet uz otru pusi, saslimstība ar vīrusu pieaug, un šķiet, ka aktīvā ceļošanas sezona drīz noslēgsies. Cik aktīva ceļotāja esi?
Savulaik esmu diezgan pa pasauli izceļojusies, bet, kopš sākās pandēmija, no Latvijas neesmu izbraukusi nevienu reizi.
Un kā ar Latvijas apceļošanu?
Lieliski. Ar ģimeni esam apceļojuši visus Latvijas novadus. Tikko atgriezāmies no Pāvilostas. Tā mums ir ļoti mīļa vieta, kur viesojamies vismaz divreiz vasarā. Ziemā dodamies uz Inešiem un Vecpiebalgu. Manai māsai lauki ir Straupē… Ļoti mīlu dabu. Šovasar ciemojāmies Kuldīgā, Alūksnē, Talsos, Tukumā, Kandavā. Man ļoti patīk Latvija, izzināt pilsētas un redzēt, kā tās mainās. Piemēram, Kuldīga vienmēr atgādina bērnību, jo tur dzīvo manas mammas brālis. Vēlos arī saviem bērniem parādīt skaistās Latvijas āres.
Tāpēc nemaz nebēdājos, ka gandrīz divus gadus neesmu bijusi ārzemēs. Pagaidām man pietiek emociju, kuras gūstu tepat Latvijā.
Ziemā gāju gar jūru lielus attālumus un atklāju, cik mūsu Baltijas jūra var būt dažāda, spējot pārsteigt ik pēc nedaudziem kilometriem.
Esat arī lauku labumu cienītāji?
Braucot uz Pāvilostu, esam kopā baudījuši sklandraušus, vienlaikus mācot bērniem, ka tās nav picas, kā viņi sākumā bija iedomājušies. Esmu par lauku labumiem, zemnieku saražoto, veselīgo produkciju, tādēļ pārsvarā iepērkos tikai tirgū. Parasti tas ir Vidzemes tirgus, jo netālu no turienes dzīvoju. Protams, ir pārtika, kuru tirgū nevar iegādāties, bet lielākajai daļai produktu esmu atradusi savus pārdevējus – nemaldīgi zinu, kur atrast vislabāko gaļu, olas, dārzeņus. Iepirkties tirgū man ir svēta lieta, jo pati esmu uzaugusi laukos.
Lai arī gara sezona vēl priekšā, sarunu šovs “Kad viņas satiekas” reiz beigsies. Vai pēc tam būsi gatava jauniem izaicinājumiem?
Šis ir tāds foršs atspēriena punkts, un es domāju, kas tas mani kaut kur tālāk aizvedīs. Es nezinu kur, negribu zīlēt. Laiks rādīs, kā viss izvērtīsies. Varbūt man pašai negribēsies skatīties uz sevi no malas, bet varbūt es nepatikšu skatītājiem – tad jau redzēs. Varbūt man tomēr iepatiksies – tad domāšu tālāk. Es nākotnes plānus nekaļu, esmu cilvēks, kas plūst pa straumi. Šai straumei uzticos, jo līdz šim tā mani ir aizvedusi pareizajā virzienā. Ir gadījies, ka esmu kaut ko baigi saplānojusi, bet nācies aplauzties. Tādēļ par saviem mērķiem skaļi nerunāju. Tas nenozīmē, ka man šobrīd nav plānu, taču būtu negodīgi pašai pret sevi tos atklāt. Ja nu neizdodas, tad būs sāpīgi.
Nākamais plāna punkts varētu būt 1. septembris. Attālinātā mācīšanās arī droši vien ir sāpīga tēma?
Attālināti mācīties nebija viegli, kaut gan šis process skāra tikai manu vecāko dēlu. Liekot roku uz sirds, teikšu godīgi – apbrīnoju tās sievietes, kuras, strādājot divos darbos, vēl paspēja veltīt laiku saviem skolniekiem.
Es sēdēju mājās, un vairākas stundas dienā kopā ar bērnu mācījāmies. Pati daudz ko iemācījos, un viņš arī – sadarbojoties abpusēji guvām pieredzi viens no otra.
Noteikti vēlos, lai jaunajā mācību gadā mans dēls atkal ietu skolā, un viņš pats to arī ļoti grib. Ceru, ka situācija mums visiem atrisināsies labvēlīgi.
Kādiem mums jābūt, lai iespējami vieglāk pārvarētu šo, visticamāk, vēl vienu grūto ziemu?
Mēs nedrīkstam aizmirst, ka esam mīloši cilvēki, un pastāv arī citas intereses un izvēles – ne tikai potēties vai ne. Vajadzētu iemācīties arī reizēm paklusēt, jo mēs jau nezinām, kāpēc kāds cilvēks ir pieņēmis vienu vai otru lēmumu. Mēģināt izprast un nekrist galējībās.
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Ekspresīva, azartiska, mīloša.
Bez kā jūs nevarat iedomāties savu dienu?
Bez ģimenes – saviem bērniem un vīra.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Mans uzņēmums, kuram izdevās sarīkot daudzus augsta līmeņa pasākumus ar redzamāko valsts amatpersonu piedalīšanos.
Labākā izklaide?
Jāšana.
