Pārcēlās prom no Latvijas, jo nezināja krievu valodu. Saruna ar Valdu Liepiņu 63
Valda Liepiņa ir uzaugusi Austrālijā, strādājusi tur par žurnālisti un Latvijas atmodas laikā bijusi viena no Latvijas Tautas frontes nodaļas dibinātājām Melburnā. Pēc neatkarības atjaunošanas pārcēlusies uz dzīvi Latvijā un septiņus gadus strādājusi dažādos projektos. Uz Luksemburgu Valda aizbrauca laikā, kad šeit krievu valodas nezināšanas dēļ nav varējusi atrast savai pieredzei piemērotu darbu.
Luksemburgā Valda strādā Eiropas Komisijas tulkošanas ģenerāldirektorātā, vada angļu tulkotāju nodaļu, taču pirmos piecus gadus vadījusi latviešu tulkotāju nodaļu. Valda ir bijusi klāt pie asociācijas “Luksemburga – Latvija” dibināšanas, un mūsu saruna ritēja tieši par to.
Izlasīju asociācijas “Luksemburga – Latvija” mājas lapā publicēto aptauju “Kuri asociācijas pasākumi ir vissvarīgākie?” un uzzināju, ka valsts svētku kopīgu svinēšanu par vissvarīgāko uzskata 60 procenti aptaujas dalībnieku, pulcēšanos Līgo vakarā – 11,7 procenti; tikpat daudzi izvēlējušies atbildi “Ziemassvētku pasākums visai ģimenei” un “Kora Adventa/Lieldienu koncerts”, bet katrs divdesmitais – atbildi “cits pasākums”. Bet kādi bija asociācijas paši pirmie veikumi?
V. Liepiņa: Pie asociācijas dibināšanas ierosinātājiem jāmin ES eksperts statistiķis Pēteris Veģis, kas izveidoja pirmo biedrības kodolu, kā arī Latvijas goda konsuls Luksemburgā Anrijs Dītrihs, kurš vēlējās veicināt sadarbību starp luksemburdziešiem un latviešiem. Tika iecerēts, ka asociācija “Luksemburga – Latvija” rīkos dažādus kultūras un ekonomikas pasākumus. Kad 2008. gadā mums bija doma dibināt nedēļas nogales skoliņu latviešu bērniem, Anrijs Dītrihs aizlika labus vārdus pašvaldībā, un telpas varējām īrēt par ļoti draudzīgām cenām. Tika nodibināta arī folkloras kopa “Dzērves”. Biedrības paspārnē noritēja arī balsošana Saeimas vēlēšanās. Kopš 10. Saeimas vēlēšanām, kad Luksemburgas latvieši pirmo reizi varēja tur balsot, esmu bijusi iecirkņa vēlēšanu komisijas priekšsēde. Goda konsuls mums atvēlēja savas mājas garāžu, pirms vēlēšanu dienas uz turieni atbrauca darbinieki no Latvijas vēstniecības Briselē pārbaudīt iecirkņa drošību. Urnas vēlēšanām Anrijs Dītrihs sagādāja no vietējās pašvaldības. Pie mums sabrauca balsot arī latvieši no Freiburgas, no Strasbūras.
12. Saeimas vēlēšanas jau notika citur. Mūsu kora “Meluzīna” mēģinājumi norit Luksemburgas Skautu zālē, un bija iespēja tās telpas noīrēt arī Saeimas vēlēšanām.
Asociācija īsti aktīva kļuvusi pēdējos trīs gados. Tās vadītāja un Eiropas Latviešu apvienības priekšsēža vietniece Elīna Pinto ir ļoti sekmējusi biedrības virzību. Mēs esam atraduši labu darbības modeli – strādājam projektu grupās. Tā, piemēram, viena grupa rūpējas par līdzdalību Ziemassvētku labdarības tirdziņā. Luksemburgā pirmās Adventes nedēļas nogalē darbojas liels labdarības tirdziņš, kur ir ap 60 stendu. Baltieši piedalās kopā vienā stendā, tur tiek pārdotas arī no Latvijas atvestās preces. Ap Sieviešu dienu ir Rozas Luksemburgas vārdā nosaukts tirdziņš un arī kāds koncerts. Ir arī Austrumeiropas kinofestivāls “Cineast”, kur rāda filmas par Latviju, par to rūpējas cita projektu grupa.
Kādas Latvijas preces luksemburdziešiem tirdziņos patīk pirkt?
Labi kotējas Vecpiebalgas porcelāns, un šīs krūzes tagad pārdod arī Luksemburgas veikalos. Tāpat cilvēki pērk “Laimas” šokolādi un dažādas lietiņas Ziemassvētku dāvanām. Mūsu mērķis ir popularizēt latviešu kultūru Luksemburgā, taču reizēm tajā ņudzeklī diezgan grūti to izcelt. “Dzērves” parasti piedalās, koklē, taču, ja zāles otrā galā novietots krievu stends, kur cienā par brīvu ar šņabi un spēlē akordeonu, sacensties ir diezgan grūti.
Lasīju, ka asociācija rīko arī vasaras nometnes jauniešiem.
Jā, pagājušogad mani uzaicināja, lai pastāstu, kā uzaugu ārpus Latvijas Austrālijā un kā mēs tur rīkojām politiskās demonstrācijas.
Nākamgad Dziesmu svētkos piedalīsies arī koris ar interesanto vārdu “Meluzīna”. Ko tas nozīmē?
Meluzīna luksemburdziešu teikā ir noburta princese ar skaistu balsi, viņa katru sestdienas vakaru pārvērtās par nāru. Mums ir tuva Baltijas jūra, un vēl kora nosaukumā vēlējāmies parādīt arī saikni ar Luksemburgu. Jo valsts ir bijusi pret mums tiešām labvēlīga. Kori izveidojām pirms Latvijas 2013. gada Dziesmu un deju svētkiem. Korī ir ap 50 – 60 koristu, kuru vidū ir arī citu tautību cilvēki. Vispirms jau tie ir vīri, kuri apprecējuši latviešu meitenes, taču ir arī cittautieši, kuriem vienkārši patīk dziedāt. Repertuārā ir pārsvarā latviešu melodijas, un vienu otru dziesmu dziedam arī luksemburdziešu valodā. Cittautieši ļoti gaida Dziesmu svētkus. Nav jau pasaulē daudz nāciju, kam ir šādi svētki.
Austrālijā esmu korī dziedājusi kopš 12 gadu vecuma. Kad pirms pāris gadiem apciemoju savu kādreizējo diriģentu Viktoru Bendrupu, palūdzu, vai viņš var iedot “Meluzīnai” notis dažām Ziemassvētku dziesmām. Interesanti, ka dažas dziesmas, ko tiku dziedājusi pirms 45 gadiem, tagad atgriezušās Latvijas koru dziesmu repertuārā. Piemēram, “Mūsu tēvs debesīs”, “Tev, dārgā Tēvija”. Par to ir ļoti liels gandarījums.
Ko tu novēli Luksemburgas latviešu sabiedrībai nākotnē?
Savā darbavietā bieži vadu komandas saliedēšanas pasākumus. Viens no veidiem ir mudināt: “Ļaujieties domas lidojumam bez ierobežojumiem un stāstiet, ko jūs vēlētos!” Ja tu jautā ko līdzīgu, novēlu, lai piepildītos sapnis par baltiešu namu Luksemburgā, kur būtu mēģinājumu zāle, birojs, varbūt veikaliņš. Tāpat kā Austrālijā Melburnā un citās lielākajās pilsētas ir latviešu nami, kur ienākot ikviens apzinās – tas ir mans nams! –, es vēlētos, lai arī Luksemburgā būtu tāds nams, kas simbolizē “Mazo Latviju” un “Mazo Baltiju”.
Publikāciju projektā “Globālais, tomēr latvietis” finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
