Guna Roze: „Kas nes, tam krauj; kad vadzis ir pilns, tas lūzt” 3
Guna Roze, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Kopš februāra jebkuras citas aktualitātes nozīmīgumu ir grūti salīdzināt ar notiekošo Ukrainā – uz kara fona gandrīz viss pārējais kļūst pupu mizas, jo karš apvieno to – “visu citu”.
Vairs nevaram piekrist teicienam: “Visas nelaimes rodas no salīdzināšanas.” Ja nāktos izdarīt provokatīvu izvēli – manas (mūsu) problēmas vai karš, katrai saprātīgai būtnei pietiktu ar vienu atbildes variantu. Kamēr šāda izvēle nav jāizdara, dzīvojam labi. Miera apstākļos cilvēks neredz melnbalti, un tas ir saprotami.
Iespējas paust savu viedokli ir viens no demokrātijas stūrakmeņiem. Mītiņi, piketi, demonstrācijas un dažādas – tostarp apbrīnojami radošas – protesta akcijas ir neatņemama politiskās un sabiedriskās dzīves daļa. Jau vismaz trīs mēnešus sekojam līdzi Latvijas skolotāju cīņai par sava darba novērtējumu. Kad mēģinājumi veidot dialogu ar valdību nepalīdzēja, Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība (LIZDA) sāka izmantot skaļākus protestu veidus, – jūnija vidū notika pikets, bet arī tas bija tikai monologs. Tagad – jaunā mācību gada sākumā – draudošā skolotāju streika priekšvakarā mediji un izglītības ministre ziņo – streika nebūs. Nebūs! Jo valdības un LIZDA ceturtajā sarunu raundā beidzot ir panākts kompromiss. Šis ir brīvās Latvijas vēsturē ierakstāms gadījums, kad, pateicoties neatlaidīgām darbībām, kādai sabiedrības grupai ir izdevies aizstāvēt savas tiesības. Kā smejies – kaut biežāk pie deguna būtu vēlēšanas!
Kas nes, tam krauj; kad vadzis ir pilns, tas lūst. Par lokanām mugurām ir daudz sakāmvārdu. Tie latvieši, kas palikuši dzimtajā zemē, ir neiedomājami pacietīgi. Klusi un pieticīgi ļaudis. Uzticīgi kopīgai idejai un savai misijai. Arī skolotāji. Uz latvieša vadzīša līdz kritiskajai masai var kārt un kārt nastas – daudz biezākā slānī un smagākas nekā citur attīstītajā pasaulē, kur dažādas protesta akcijas, tostarp streiki, ir ierasta parādība. Citur demokrātiskajā pasaulē tauta neļauj valdībai dzīvot ērti. Streiks ir normāls nākamais solis, ja valdība nedzird. Ja nereaģē uz kopienu, nevalstisko organizāciju vai arodbiedrību iesniegumiem ar situācijas analīzēm un piedāvājumiem tās risināt.
Vai atceraties, pirmajos neatkarības gados toreizējais Saeimas priekšsēdētājs paziņoja, ka atsakās no algas paaugstinājuma līdz 500 latiem, viņam pietiekot ar jau esošo. Minimālā alga toreiz bija 22,50 lati (32 eiro), kas gan nav salīdzināma ar tādas pašas summas vērtību šodien. Trīsdesmit gadu laikā otru tādu soli – atteikšanos no algas pielikuma valsts varā – neatceros. Toties šai laikā Saeimas deputātu alga ir augusi par 300 līdz 500 procentiem, jā – trīskāršojusies un dažiem pat pieckāršojusies. Apnicīgi atgādināšu – valdībai algas maksājam mēs visi, arī skolotāji. Un nevis lai valsts aparāts dzīvotu ērti, bet lai risinātu savu vēlētāju problēmas – materiālās un fiziskās. Algas palielināšana bija tikai viena no skolotāju prasībām.
Otra medaļas puse, protams, ir skolojamo vēlmes. Ja arī skolotājs būtu vēlēts amats ar tikpat cienījamu atalgojumu kā Saeimas deputātiem, cik no esošajiem pedagogiem paliktu savos amatos? Atceroties savus skolas gadus, pat distancēti nespēju visu pedagogu darbu vērtēt vienādi. Tas nav mērāms tikai kontaktstundās un diplomos. Jo ir Skolotāji un ir skolotāji. Es balsotu par Skolotāju, kurš iemāca savu priekšmetu. Balsotu par to, kurš atstāj skolēnu – jā, manu bērnu vai mazbērnu – pēc stundām, lai viņš pieraksta pilnu burtnīcas lapu ar “dzeltens” nevis “daltans”; kas izskaidro atšķirību starp “visskaistākais” un “viss skaistākais”. Kas bez naida ievilina grāmatu lasīšanas un formulu saprašanas pasaulē.
Skaidrs, ka skolotāja darbs nav medusmaize, jo viņam jāstrādā ar nieciņu “drīkst” un veselu lērumu “aizliegts”. Tostarp aizliegts atstāt superneaizskaramo skolēnu pēc stundām un likt pierakstīt pilnu lapu ar “dzeltens” un “visskaistākais”. Tāpēc es balsotu arī par to, lai LIZDA pieprasa ļaut mācīt. Ļaujiet Skolotājiem Iemācīt!
