Izvairīties no traumām 0
Jāšanā, tāpat kā jebkurā sporta veidā, iespējamas traumas. Mudrītei šo gadu laikā gan nav bijis neviena nopietna savainojuma. Viņasprāt, traumu iemesls visbiežāk ir nepietiekama sagatavotība un pārdrošība. “Kāds paziņa stāstīja, ka jau pirmajā reizē zirgu dzinis lēkšos, nokritis un lauzis roku, vairs nekad nekāpšot seglos. Lai tā nenotiktu, jāšana prasmes jāapgūst soli pa solim, ejot no vienkāršākā uz sarežģītāko. Kad sāku mācīties rikšot un lēkšot, trenere vairākas nodarbības zirgu turēja garā kordā, līdz biju pietiekami sagatavota. Gluži tāpat, kā braucot ar automašīnu, ir jāzina un jāievēro drošības noteikumi. Piemēram, nedrīkst iztraucēt zirgu negaidīti, it īpaši, pienākot no aizmugures. Dzīvnieks ir cilvēkam draudzīgs, taču šādā situācijā var sabīties un spontāni iespert, tāpēc ikreiz, tuvojoties zirgam, tas jāuzrunā.
Zirgi mēdz spert, skaidrojot attiecības ar citiem zirgiem. Nebūtu labi trāpīties pa vidu! Dodoties izjādē, jāuzmana, lai ir pietiekama distance. Nedrīkst apdzīt priekšā esošo, jo zirgs to var uztvert kā izaicinājumu uz sacensību un sākt auļot. Ar drošības noteikumiem iesācējus iepazīstina pirmajā nodarbībā un, pirms tie nav parakstīti, nemaz neļauj sēsties zirgam mugurā.
Jāpazīst pazīmes, kas liecina – zirgs nav labā omā, jāpiesargās! Tipiskākā ir cieši pieglaustas ausis. Reizēm, ja dara ko nepatīkamu, piemēram, dažam zirgam nepatīk, ja aizskar vēderu un pievelk seglu jostu, dzīvnieks kož boksa malās, tādējādi izlādējot spriedzi. Atceros, reiz kāds ikdienā mierīgs zirgs, manāmi satraukts, riņķoja pa boksu. Trenere mudināja: nebaidies, ej un apseglo viņu! Pret zirgiem jāizturas mierīgi, nosvērti, bet prasīgi, jāparāda, ka esi galvenais. Tā arī darīju, un viss izdevās. Vēlāk uzzināju, ka zirgs bija nemierīgs tāpēc, ka draudzenei piedzimis kumeliņš. Abi bija laukā, un tēvs gribēja pārliecināties, vai viss kārtībā.
Lieku galvā gan ķiveri, gan velku aizsargvesti un arī meitām lieku to darīt. Visbiežāk traumas gūst lecot. Treniņos arī man tas ir gadījies. Reiz, lecot pāri šķērslim, biju pārlieku sasvērusies uz priekšu, tādēļ pārlidoju zirga galvai un piezemējoties apmetu kūleni. Žigli pavēlos sānis, lai nebūtu zirgam ceļā. Lai gan kritiens bija iespaidīgs, man nebija ne mazākā zilumiņa un arī zirgam nekas nekaitēja. Visticamāk, tas bija aizsargvestes un ķiveres dēļ, turklāt trenējāmies laukumā ar mīkstu smilšu segumu.
Mūsu trenere reiz teica, ka tas, kurš nav nokritis no zirga, nav īsts jātnieks. Tad nu gaidījām, kad beidzot kritīsim, jo ļoti gribējām būt īstas jātnieces. Protams, ir jāmāk pareizi krist – sagrupējot ķermeni –, bet vēl labāk, ja izdodas noturēties seglos.”
Mudrīte novērojusi, ka jāšana pēdējos gados kļuvusi populārāka. “Interesanti, ka tai biežāk pievēršas sievietes. Kura gan bērnībā nav iztēlojusies sevi kā princesi jājam baltā zirgā? Tomēr olimpiskajā līmenī, jo īpaši šķēršļlēkšanā, panākumus parasti gūst vīrieši. Iespējams, tāpēc, ka sievietes, kļūstot par mātēm, vairs nevēlas riskēt, arī brīvā laika vairs nav, un daudzas jāšanu pamet. Savukārt vīrieši turpina attīstīt savas prasmes.”
