Novērš datoratkarību 0
Jautāta, kādēļ jāšana tik ļoti aizrāvusi, Mudrīte nespēj beigt uzskaitīt iemeslus. “Pats galvenais – man tas ļoti patīk! Nevarētu ilgstoši nodarboties ar sporta veidu, kas nesaista. Piemēram, uz aerobiku piespiežu sevi aiziet trīs reizes pēc kārtas, ne vairāk, jo man tas šķiet garlaicīgi. Otrkārt, daudz uzturamies svaigā gaisā un mierā pie dabas, kas ir labi veselībai. Treškārt, var nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu – izkustēties un pavadīt laiku kopā ar meitām. Kad bērni kļūst lielāki, daudziem vecākiem nav ar viņiem kopīgu interešu. Nereti tādēļ notiek atsvešināšanās, īsti nav par ko parunāt. Mums šādas problēmas nav, jo augām dienām varam runāt par zirgiem. Tas ir neizsmeļams temats! Ceturtkārt, stallis atrodas tuvu mājām. Nav jātērē daudz laika, lai tur nokļūtu.
Priecājos, ka bērniem esmu atradusi ļoti labu brīvā laika aizpildīšanas veidu. Ja meitas nenodarbotos ar jāšanu, ļoti iespējams, būtu pielipušas datoram vai televizoram tāpat kā daudzi citi jaunieši. Kāda ir mūsdienu bērnu tipiskā atbilde, kad vecāki ierosina iziet ārā, paskraidīt svaigā gaisā? Negribu, garlaicīgi! Sociālie tīkli, datorspēles – tur visu laiku kaut kas notiek. Tādēļ pieaugušajiem ir izaicinājums izdomāt, kā atvasi nodarbināt prātīgāk. Meitenes jāšanai jau ir piesaistījušas daudz draudzeņu. Kolīdz ir iespēja, visas tiekas stallī, kopā sanāk jautrs tusiņš – svaigā gaisā un zirgu mugurās.
Ievēroju, ka meitas, kuras uz mājas darbiem ir skubināmas, stallī ar prieku un entuziasmu dara visu iespējamo: slauka grīdu, kārto seglu telpu, apkopj zirgiem brūces, baro dzīvniekus un pat mazgā boksus. Prasīju, kāpēc mājās nav tik čaklas kā stallī. Saņēmu atbildi: mēs taču redzam, ka šeit tas ir patiešām vajadzīgs! Man ir arī mazs puika Henrijs, kuram pagaidām par agru sēsties seglos. Tētis (riteņbraucējs Igo Japiņš – A.L.) gan vēl cer viņu pievērst velosportam.
Esmu novērojusi, ka jāšana ir lielisks līdzeklis pret stresu. Kad darbā iet saspringti, vajag tikai aizbraukt uz treniņu un uztraukumu noņem kā ar roku. Tāpēc, ka neatliek laika domāt par darbu un problēmām. Ļoti jākoncentrējas uz zirga vadīšanu, lai izpildītu iejādes elementus. Vēl jāpiedomā pie stājas, jātur līdzsvars, jābūt gatavai dažādās situācijās novaldīt zirgu. Arī jājot pa mežu, visu laiku jāskatās, lai zirgam zem kājām negadās kāds grāvītis vai uzkalniņš, jo var paklupt. Turklāt zirgs ir diezgan tramīgs dzīvnieks un var viegli satrūkties, piemēram, pamanot plīvojam baltu plēves gabalu, izdzirdot pēkšņu kvadracikla rēcienu vai pat negaidītu koka nobrakšķēšanu un smilgu sakustēšanos vējā. Jābūt gatavai dzīvnieku savaldīt un pašai jāsaglabā miers, lai zirgam sniegtu pārliecību, ka viss kārtībā.
Patiesībā saskarsme ar zirgu, pat ja nesēžas seglos, raisa pozitīvas emocijas un aizgaiņā negatīvās. Kad ieej stallī un paklausies, kā zirgi ēd sienu, pārņem miers. Stresu mazina zirga sagatavošana treniņam, sukāšana ar birstēm, jo tad koncentrējies uz darāmo un ne par ko nedomā. Jebkura fiziska aktivitāte, arī jāšana, izdzen no ķermeņa stresa radīto saspringumu. Jūtu, ka izdalās tā dēvētie laimes hormoni endorfīni. Mājās pēc treniņa vienmēr braucu atbrīvota un ļoti labā omā.”
