“Ļauj lai klusums dvēseli kārto” 1
Dzejnieks un grāmatu izdevējs Uldis Auseklis (1941) dzimis Madonas rajona Mētrienas pagasta “Ataugās”, mācījies Ļaudonas vidusskolā.
Dzejot sācis jau pamatskolas laikā un 1959. gadā Madonas rajona avīzē “Stars” publicējis pirmos dzejoļus. Dzejnieks studējis Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē Latviešu valodas un literatūras nodaļā, vairākus gadus strādājis Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā par zinātnisko līdzstrādnieku. Pēc tam bijis mūzikas un mākslas redaktors izdevniecībā “Liesma”, vēlāk tajā pašā izdevniecībā bērnu literatūras redaktors, apgāda “Sprīdītis” galvenais redaktors, 1992. gadā nodibinājis privātapgādu “Garā pupa” – tā savulaik sauca arī Ulda Ausekļa aprūpētu ikgadēju bērnu dzejas almanahu, kas beidza iznākt 1998. gadā.
Izdevis vairāk nekā 30 grāmatas gan bērniem, gan pieaugušajiem. Daudzus – aptuveni simts – Ulda Ausekļa dzejoļus dziesmām izmantojis komponists Uldis Fridrihsons, ar viņa vārdiem daudz rakstījuši dziesmas arī Agita Kaužēna, Juris Krūze, Mārcis Kalniņš, Adrians Kukuvass, Ēriks Eglītis u. c. Viņa grāmatas regulāri iekļautas Bērnu žūrijas sarakstos. 1997. gadā saņēma Pastariņa prēmiju par dzejoļu krājumu bērniem “Kaķis ada zeķes zaķim”.
Tāpat kā bērniem, arī Ulda Ausekļa pieaugušajiem domātā dzeja daudzveidīga formā un tēmu tvērumā.
– Jums iznācis ievērojami mazāk dzejoļu krājumu pieaugušajiem nekā bērniem. Vai pieaugušajiem grūtāk rakstīt?
U. Auseklis: – Tiesa, grāmatu bērniem vairāk, bet to apjoms reizēm neliels. Arī pieaugušajiem ir trīspadsmit, labs skaitlis. Nevaru piekrist, ka pieaugušajiem grūtāk rakstīt. Vismaz man viss cieši saistīts. Tikai rakstot pieaugušajiem, es rakstu bērniem. Un otrādi.
– Ilgus gadus izdevāt krājumu “Garā pupa”, šogad tas jaunā izskatā iznāca Ineses Zanderes sakārtojumā. Kā vērtējat šo jauno “Pupas” stādiņu?
– Labi, ka arī mūsdienās sāk saprast, ka bez Dzejas dienām neiztikt. Un labi, ka atkal nācis klajā Dzejas dienu krājums bērniem. 1998. gadā izdevu desmito “Garo pupu” un atvadījos no saviem uzticamajiem lasītājiem. Starplaiks iznācis ilgs, tikai vecmāmiņas tagad atceras bijušos izdevumus. Varbūt pat varētu iznākt divi Dzejas dienu izdevumi bērniem, tikai apjomā mazāki, atraktīvāki – martā Plūdona vai Aspazijas dzimšanas dienā un septembrī Raiņa laikā? Tas palīdzētu uzturēt interesi par dzeju, varbūt arī par grāmatām un lasīšanu, ar kuru pašlaik visādi. Kopumā pirmo 21. gadsimta “Garo pupu” vērtēju kā cerīgu pasākumu. Ļoti gaidu uz turpinājumu. Dzejoļi tajā? Raibi, tāpat kā manis kārtotajos krājumos. Varbūt būšu subjektīvs, tomēr gribējās vairāk neparastas fantāzijas mākslinieciskajā noformējumā.
– Kas jums sniedz iedvesmu?
– Daba, atšķirīga savā dažādībā, sevišķi vējainā un rudeņainā laikā, nejaušs vārds, kas pieķeras un neatstājas, pirkstgalos iekritis mirklis, kas iedomājas esam citādāks par citiem, vienatnes dialogi ar sevi vai kaut ko citu, palīdz mēness, visvairāk augošs un pilns.
***
nav tev vēlēts gadus skaitīt
iecere ieceri dzen
viens pats pulkstenis naktī
skaita tos un sten
nav tev laika ļaunu ko domāt
ieceres cerības dod
un pa stipram staram
arī gurstošām grumbām rod
***
tirpst rokas pēc zemes
kad nav ilgi stādīts
sēts un kopts
tirpst rokas no zemes
kad kārtīgi stādīts
rušināts un kopts
uz dzīvību tirpst rokas
uz dzīvību pēc šīs zemes
un no zemes šīs
***
norunāsim tā
domstarpības zem sliekšņa liksim
pārkāpsim pāri
un pie citiem pašiem tiksim
nopirksim tavus mīļos kruasānus
klusā stūra bodē
ieliesim franču vīnu
tas pēc domstarpībām lieliski noder
piedosim visu kas piedodams
sveces gaisma par liecinieci būs
un domstarpības nerādīsies
tik ar acu kaktiņu uzmanīs mūs
***
atstājiet mani kamerzālēm
nedziediet uz skatuvēm lielām
nedziediet streikos
un citās praktiskās dusmās uz ielām
atstājiet mani kamerzālēm
atstājiet mani kamerzālēm
klusums mans tā vēlas sāpes tā vēlas
un tās smilgas kas glābiņu meklē
ceļmalā manā tā vēlas
atstājiet mani kamerzālēm
atstājiet mani kamerzālēm
sirds kur sirds un gars kur gars
Dievs kur pēdējā rindā
atrod vietu un kā cilvēks klausīties var
atstājiet mani kamerzālēm
***
es nezinu vai netīši vai tīši
man nolikti uz galda miķelīši
bet tās ir puķes kas pat salnu rītā
sprikst spožām acīm ziedēšanas spītā
es nezinu vai netīši vai tīši
man nolikti uz galda miķelīši
sprikst tajos mani vēlie veiksmes brīži
***
es neizliekos jaunāks neizliekos
ka spēju smagas nastas celt un nest
un spēju jautri dancot līdzi priekos
un viegli gadus nost no pleciem mest
bet jauns es saslejos ja kādam liekas
var liekt vai aizskart manu koku galus
un putnus ar ko likteni es dalu
***
putni aizlidojuši klusums atlidojis
un no visām pusēm apņem
debesis ļaujas lielām zvaigznēm
lielās zvaigznes ļaujas mirdzošiem sapņiem
un tu cilvēk ļaujies līdzi
ļauj lai klusums dvēseli kārto
sakārto un nostājas pretī
ziemai tavos vārtos
