62
Rīga kā magnēts
Rungainis iebilst, ka priekšstats par Latviju kā mazu valsti ir mīts. “Latvija ir liela valsts ar salīdzinoši nelielu iedzīvotāju skaitu. Piemēram, Nīderlandē par trešdaļu mazākā platībā dzīvo 17 miljoni cilvēku. Tātad mūsu teritorijā varētu dzīvot vismaz 20 miljoni, bet mums nav pat divu miljonu!” Rungainis norāda: pat ja piepildīsies scenārijs, kas rādās murgos imigrācijas pretiniekiem – ka Latvijā ieradīsies milzīgs skaits imigrantu –, šie ieceļotāji tik un tā apmetīsies uz dzīvi pilsētās, nevis dosies apdzīvot Ciblas novadu vai Gārseni. “Pilsētā ir daudz vieglāk nopelnīt līdzekļus iztikai, bet laukos bieži vien tas ir smags un grūts darbs, ko cilvēki arvien retāk grib darīt.” Rungainis spriež, ka lauku iedzīvotāju skaits patiesībā ir vēl daudz mazāks, nekā redzams statistikā, jo ļoti daudzi joprojām ir deklarēti laukos, bet reāli dzīvo Rīgā un citās pilsētās, vai arī aizbraukuši uz ārzemēm. “Ja latvieši neiemācīsies dzīvot pilsētās, tad latviešu tauta vienkārši izbeigsies! Man tiek pārmests, ka ar šādu ideju sludināšanu es gribu iztukšot laukus un panākt, lai viss būtu tikai Rīgā. Bet patiesībā to veicina mūsu valsts līdzšinējā politika: ja nekas nemainīsies, tad tiešām viss būs tikai Rīgā!”
Pirms dažiem gadiem veikts pētījums apliecināja, ka Rīgas aglomerācijā, kas aizņem ap 11% valsts teritorijas, dzīvo 1,17 miljoni jeb vairāk nekā puse valsts iedzīvotāju. Statistika rāda, ka Pierīgas novadi ir teju vienīgie, kur iedzīvotāju skaits palielinās, nevis samazinās.
Pīrāga dalīšana
Rungainis secina, ka latvieši mērķtiecīgi pārceļas no “tālajiem laukiem” uz “tuvajiem laukiem”, kur ir lielākas izaugsmes iespējas. Viņš ierosina attīstīt tādus reģionālos centrus kā Daugavpils, Valmiera un Jēkabpils, lai cilvēki nekoncentrētos tikai ap Rīgu. Šādu risinājumu atbalsta arī Saeimas deputāte, bijusī premjere Laimdota Straujuma (“Vienotība”), kura par optimālo uzskata deviņu nacionālās un 21 reģionālās attīstības centra modeli. “Tas ļautu nodrošināt cilvēkiem nepieciešamo pakalpojumu pieejamību visos reģionos. Skaidrs, ka mums nekad nebūs peldbaseins katrā ciemā, bet arī laukos cilvēki grib apmeklēt baseinu,” stāsta Straujuma.
Kamēr ir pieejami Eiropas Savienības fondu līdzekļi, daudzas pašvaldības ķērušās pie peldbaseinu būvēšanas, lai gan atsevišķos gadījumos radušās šaubas par šādu tēriņu lietderību. Piemēram, Jelgavas novada Elejā, kur ir nedaudz virs 2000 iedzīvotāju, plānots uzbūvēt peldbaseinu un sporta kompleksu ap 6000 kvadrātmetru platībā par gandrīz sešiem miljoniem eiro.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija pašvaldībām piedāvā 29 sadarbības teritoriju modeli, kura mērķis ir efektīvāk izmantot pieejamos līdzekļus. Pašvaldību vadītāji šo priekšlikumu vērtē diezgan kritiski. “Mums tiek stāstīts, ka mazie novadi nav spējīgi apgūt Eiropas fondu līdzekļus, bet patiesībā tie, kas ir pie teikšanas valdībā, tad arī sadala lielāko daļu pīrāga, nauda tiek novirzīta uz Ventspili, Liepāju, nevis pierobežas rajoniem,” secina Ciblas pašvaldības vadītājs Juris Dombrovskis. “Var jau apvienot visu Latgali vienā pašvaldībā, bet diez vai tas izraisīs tūlītēju uzplaukumu. Mums grib iestāstīt, ka nepieciešams atbrīvoties no pašvaldību “ķeizariņiem”, un tad visas problēmas būs atrisinātas. It kā tad nevajadzēs uzturēt ne ceļus, ne skolas, ne slimnīcas.”
Ar zirgu nav aršana
Pēc demogrāfa Ilmāra Meža domām, valsts varai un politiķiem jāskatās acīs patiesībai un jāsaprot, ka lauku vidi ir skārušas nenovēršamas pārmaiņas. “Senāk saime ar pāris zirgiem un 20 hektāriem zemes spēja nodrošināt sevi un kaut ko arī pārdot, bet mūsdienās šāda veida saimniecības ir retums. Tagad viens strādnieks ar modernu lauksaimniecības tehniku var apstrādāt simtiem hektāru. Lai saražotu līdzvērtīgu produkcijas daudzumu, mūsdienās vajag daudz mazāk cilvēku.” Mežs aicina nedzīvot ilūzijās par jaunām ražotnēm, kas varētu veicināt attālo novadu atdzimšanu. “Ja šo 25 gadu laikā kādā novadā nav bijis iespējams izveidot nevienu vērā ņemamu ražotni, tad skaidrs, ka politiķi, kas kaut ko tādu sola, tikai pūš miglu acīs un maldina savus vēlētājus.” Tā vietā laukos vairāk būtu jādomā par specializāciju, savas nišas atrašanu.
Gārsenes pils pēc skolas slēgšanas tiek izmantota tūrisma vajadzībām; pilī iespējams noīrēt telpas kāzu svinībām un citām ballītēm. Gārsenes pagasta bērnus skolas autobuss aizvizina uz netālo Aknīsti. Skolotāji izklīduši kur kurais. Bijusī skolotāja Dace Geida stāsta, ka pēc skolas slēgšanas iestājusies bezdarbniekos, vēlāk pa vasaru pastrādāja tūrisma informācijas centrā, bet ziemā pārkvalificējās par pils kurinātāju. “Dažreiz skats uz dzīvi rādās pavisam bēdīgs, citreiz kļūst priecīgāk. Jācer uz labākiem laikiem!”
