62
Kā labāk sarauties
Nav jau tā, ka valsts vara neapzinās, ka iedzīvotāju skaita lejupslīde nākotnē var apdraudēt gan atsevišķu reģionu, gan visas Latvijas attīstību. Piemēram, ne pārāk senā pagātnē izstrādātā Latvijas ilgtspējīgās attīstības stratēģija līdz 2030. gadam skaidri un gaiši vēsta: “Ja valsts politika netiks vērsta uz šo tendenču novēršanu, tad visos Latvijas reģionos samazināsies iedzīvotāju skaits, izņemot Rīgas reģionu. Jo tālāk no galvaspilsētas, jo vairāk palielināsies iedzīvotāju vidējais vecums. Samazinoties bērnu un jauniešu īpatsvaram sabiedrībā, ilgākā laika posmā pieaugs nepieciešamība samazināt skolu skaitu mazāk apdzīvotās vietās, kas vēl vairāk veicinās cilvēku aizbraukšanu no šīm vietām.”
Problēmas iespējamo risinājumu apraksts ir apbrīnojama ierēdņu valodas stila pērle: “Depopulācijas teritoriālās dimensijas risinājumi būtu jāmeklē t. s. “inteliģentās saraušanās” virzienā, veicinot iedzīvotāju koncentrēšanos pakalpojumu centros atbilstoši demogrāfiskām, ekonomiskām un sociālām projekcijām, aktivizējot pilsētu un lauku sadarbības formas, attīstot e-pakalpojumus un radot kvalitatīvus dzīves apstākļus jaunu, ekonomiski neatkarīgu iedzīvotāju grupu piesaistīšanai dzīvei Latvijas lauku apvidos.”
Kā uzskata stratēģijas autors, sociālantropologs un bijušais izglītības ministrs Roberts Ķīlis, piedāvātais “inteliģentās saraušanās” virziens ir pareizs, bet politiķi ir izvēlējušies to visu atstāt pašplūsmā, nevis mērķtiecīgi vadīt. “Problēma ir apzināta, bet nekas netiek darīts, lai gan ūdens jau smeļas mutē,” secina Ķīlis. Viņš norāda, ka pret reformām bieži vien iebilst pašvaldības, kam Latvijā ir liela vara un milzīga ietekme uz valsts politiku. “Vislabāk tas redzams tieši izglītības sistēmā, jo skolas ir pašvaldību pārziņā. Piemēram, profesionālās izglītības jomā mums bija daudz vieglāk īstenot reformas un veidot konkurētspējīgus izglītības centrus, jo arodskolas ir valsts pārziņā,” spriež bijušais izglītības ministrs Ķīlis, kurš uzskata, ka valsts interesēs būtu pārņemt arī vispārizglītojošās skolas, lai straujāk spertu izglītības kvalitātes uzlabošanai nepieciešamos soļus.
Sapnis par “Straumēniem”
Kā atzīst demogrāfs Ilmārs Mežs, lauku skolu slēgšana ir sāpīgs lēmums, bet nereti tas ir vienīgais iespējamais risinājums. “Raugoties no emocionālās puses, protams, gribētos saglabāt mazās lauku skoliņas, bet no praktiskās puses uzreiz rodas jautājums: kas par to maksās? Ja katrā klasē palikuši tikai divi bērni, tad rodas jautājums gan par skolas uzturēšanas izmaksām, gan par iegūtās izglītības kvalitāti.”
Vēsāki prāti, kas uz reģionu attīstības tendencēm raugās bez emocijām, aicina samierināties ar domu, ka “Straumēnos” aprakstītais lauku dzīvesveids ir aizgājis uz neatgriešanos, tādēļ lauku iedzīvotāju pārcelšanās uz pilsētām ir nenovēršama tendence. “Pie tagadējās pasaules ekonomikas struktūras nav iespējams radīt pietiekami daudz labi apmaksātu darba vietu reģionos, kur ir nepietiekams iedzīvotāju skaits. Šādas darba vietas tiek radītas nevis laukos, mežos vai tuksnešos, bet gan pilsētās,” uzsver investīciju baņķieris Ģirts Rungainis, kurš ir Latvijā redzamākais (un noteikti skaļākais) urbanizācijas un resursu koncentrēšanas politikas aizstāvis. “Nav iespējama vienmērīga visas valsts teritorijas attīstība. Mēs neesam tik bagāti, lai varētu uzturēt nereālu sapni. Ja mums būtu tik daudz naftas kā Kuveitai, tad varbūt varētu šķiesties ar naudu, bet diemžēl tā nav. Šobrīd varam izšķiest vienīgi Eiropas fondu naudu.” Rungainis arī nevilcinās norādīt, ka lauku ceļi un cita infrastruktūra tiek uzturēta par pilsētnieku naudu. “Es kopā ar citiem nodokļu maksātājiem uzturu laukus. Un tā notiek ne tikai Latvijā, bet arī Šveicē, Vācijā un citās zemēs.”
Šāda interpretācija nav pa prātam Ciblas novada domes priekšsēdētājam Jurim Dombrovskim, kurš nejūtas neko parādā ne Rungainim, ne citiem rīdziniekiem. “Rungainis ir baņķieris, kurš sēž Rīgā un, visticamāk, nemaz nav bijis pierobežā, tādēļ viņam nav nekādas saprašanas, kas šeit notiek.” Pēc pagastveča domām, valsts pienākums būtu rūpēties ne tikai par Rīgas un lielo pilsētu, bet arī attālo novadu attīstību. “Mēs jau neesam tik milzīga valsts kā Krievija, kas nevar sakopt visu plašo teritoriju. Mums jāmēģina apkopt visu savu zemīti. Jāiegulda līdzekļi arī pierobežā, lai visa Latvija būtu apdzīvota. Ko tad mēs gribam panākt: lai visi pārceļas uz deviņām pilsētām, bet pārējā teritorijā ganās brieži un citi meža zvēri?” vaicā Dombrovskis.
