Laucinieki kļūst par apdraudētu sugu 62
Latvijas lauku novados iedzīvotāju skaits turpina samazināties, tādēļ arvien grūtāk kļūst uzturēt cilvēkiem nepieciešamo infrastruktūru: skolas, ceļus un slimnīcas. Latvijas ilgtspējīgās attīstības stratēģijā ir ierakstīti skaisti vārdi par “inteliģento saraušanos”, kuras uzdevums būtu radīt kvalitatīvus dzīves apstākļus lauku apvidos, bet ar vārdu pārvēršanu darbos diemžēl nesokas tik raiti.
Gārsenes pili vēl pirms pāris gadiem droši varēja dēvēt par skaistāko skolas ēku Latvijā ar stārķu ligzdu pils tornītī kā skolas būtībai īpaši piemērotu akcentu. Kādreizējo muižas kungu māju Latvijas pirmās brīvvalsts beigu posmā pielāgoja skolas vajadzībām, un 1940. gada jūnijā, divas nedēļas pirms padomju okupācijas, Gārsenes skolas atklāšanā piedalījies pats Valsts prezidents Kārlis Ulmanis. Šī skola nebija nekāds izņēmums, piemēram, 1939./1940. mācību gadā Ilūkstes apriņķī tika uzceltas vai kapitāli izremontētas septiņas skolas.
Lauki noveco
Latvijas lauku uzplaukumu savā grāmatā “Latviešu tautas piedzīvojumi” spilgti apraksta vēsturnieks Uldis Ģērmanis: “Līdz 1937. gadam laukos no jauna uzceļ ap 450 000 ēku. Brīvās Latvijas laikā laukaugu ražība pieaug par 30 – 40%, salīdzinot ar priekškara laikmetu. Neatkarības laikā sāk plašāk audzēt cukurbietes, un latvieši paši kļūst cukura ražotāji. Trīs Latvijas cukurfabrikas apgādā ne vien visu zemi ar cukuru, bet var vēl daļu izvest uz kaimiņu zemēm (piemēram, Igauniju). Jaunā valsts drīz vien atrodas sešu pasaules lielāko sviesta eksportētāju vidū. Tie ir tikai daži piemēri un nedaudzi skaitļi, kas stāsta par to, kas notiek, kad latvieši reiz iegūst iespēju brīvi dzīvot un strādāt savā valstī. Tas tiek sasniegts divdesmit gados zemē, ko karš bija pārvērtis drupās un postažā.”
Diemžēl tagad arvien biežāk pierobežas rajonos atkal ir redzamas drupas un postaža, lai gan nekāds karš Latviju nav piemeklējis. Arī jaunais mācību gads parasti sākas ar ziņām par lauku skolu slēgšanu, nevis jaunu skolu atvēršanu. Tā nu arī Gārsenes pils stārķi nebija uzdevumu augstumos un nespēja sarūpēt pietiekami daudz bērnu, lai skola varētu turpināt darbu. 2015. gadā skola tika slēgta, iemesls nebija tālu jāmeklē, tas bija skaidri redzams fotogrāfijās no dažādu gadu skolas izlaidumiem: senāk katru gadu Gārsenes skolu pabeidza kupls bērnu pulciņš, bet pēdējā mācību gadā bija tikai divi absolventi… “Diemžēl cilvēku paliek arvien mazāk, lauki noveco. Jaunieši aizbrauc, bet veciem cilvēkiem jau bērni nedzimst,” stāsta bijusī Gārsenes skolotāja Dace Geida.
Iedzīvotāju skaita kritums ir vērojams gandrīz visā Latvijas teritorijā, bet attālos lauku novados to izjūt vissāpīgāk. Vēl 1987. gadā Latvijas teritorijā piedzima 42 135 bērni, bet pēc neatkarības atjaunošanas dzimstības līmenis strauji saruka, piemēram, 1995. gadā Latvijā piedzima vairs tikai 21 595 mazuļi. Tagad šai 90. gadu paaudzei pašai būtu jāsāk vairoties, bet demogrāfu prognozes nav iepriecinošas. Ja turpināsies līdzšinējās tendences un piepildīsies drūmās prognozes par lejupejošo spirāli, ap 2060. gadu Latvijā varētu būt tikai 1,2 miljoni iedzīvotāju.
