“Latvju zīmēs rotājot.” Saruna ar skatuves dejas horeogrāfi Dagmāru Bārbali 0
Aija Kaukule, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Tikko pirmizrādi Latvijas Televīzijā piedzīvojis krāšņais un sirsnīgais XII Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku tautas deju lielkoncerts “Saule vija zelta rotu”, kura horeogrāfe inscenētāja un pirmoreiz arī viena no tiešraides vadītājām ir jaunā skatuves dejas horeogrāfe DAGMĀRA BĀRBALE.
Tieši viņa, ikdienā Rīgas Tehniskās universitātes tautas deju ansambļa “Vektors” vadītāja, bija viena no tām, kas ieraudzīja, ka tautas deja iespējama arī pandēmijas laikā, pērn vienatnē izveidojot deju “Saules zīmē rotāties” mazos datora “kvadrātiņos”.
Nu tapis vērienīgs Dagmāras idejas turpinājums, multimediāla dejas izrāde “Latvju zīmēs rotāties” – 15 jaunās horeogrāfijās izdejoti latvju raksti un zīmes, iesaistīti 600 dejotāji, bungu un dūdu mūzikas grupa “Auļi”, dažādi mūziķi un videomākslinieki. Pirmizrādi kinoteātros pandēmija no novembra gan pārvirzījusi uz jauno gadu.
– Dagmāra, tas, ko agrāk sauca par tautas deju, tagad nemanāmi pārtapis apzīmējumā “skatuviskā deja” – māksla, ar ko nodarbojies tu.
D. Bārbale: – Latviešu tautas deja ir tas, ko, vienkārši runājot, cilvēki dejo pie ugunskura – Jāņos, citos notikumos. Dejojot “Cūkas driķos” vai “Pankūku danci”, neviens tev speciāli nenosaka – tagad stāvēsim aplī vai līnijās – tur viss notiek vairāk vai mazāk dabiski. Brīdī, kad dejai pieskaras horeogrāfs, ieliek to zīmējumā un uzliek uz skatuves, kur skatītājs to vēro no malas, – dzimst skatuviskā tautas deja.
Kādreiz tam pareizajam nosaukumam un rāmītim nepievērsa tik lielu uzmanību, bet īstenībā ir svarīgi, ko mēs kā horeogrāfi darām, un arī dejotāji saprot, ka šī nav gluži tautas deja. Tas, ko daru es, – ņemu elementus no etnogrāfiskās tautas dejas – satvērienus un pamatsoļus, to kombinācijas – un ielieku tos jaunā redzējumā.
Arī mūzika, ko izmantoju, nav tikai etnogrāfiska, bet bieži – aranžēta, no jauna rakstīta. Tā, lai tas ir interesanti skatītājiem, bet dejas veidotājam ir iespēja atrast sev tuvāko rokrakstu.
– Tevi, Smiltenes meiteni, esot pamanījis Agris Daņiļevičs un audzinājis savās “Dzirnās”. Esot ieraudzījis cilvēku, kas spēj ne tikai dejot, bet arī braši “diriģēt” lielāku cilvēku pulku.
– Diezgan agri sāku palīdzēt Smiltenes deju skolotājiem – iestudēju dejas pēc aprakstiem, šad tad uzzīmēju pa dejas zīmējumam. Vienkārši dzīvoju tajā visā iekšā. Kad 18 gados beidzu vidusskolu, iekrita Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku gads. Deju skates žūrijā bija arī Agris Daņiļevičs.
Viņš laikam saprata, ka esmu tas cilvēks, kurš ar savu deju kolektīvu arvien skrien pēc pirmās, augstākās pakāpes diplomiem, un aicināja – nāc uz Rīgu strādāt pie manis. Tolaik gan nodomāju – kā tad! (Smejas.) Iestājos studēt jurisprudenci, pēc tam – starptautiskās attiecības. Bet viņš nelika miera. Tā nu iedevu mazo pirkstiņu, tad jau visu roku un nu esmu dejā līdz matu galiņiem.
– Skolotas diplomātes prasme noteikti noder deju kolektīvu vadībā!
– Man liekas, ka manā dzīvē ir palīdzējis pilnīgi viss, ko esmu darījusi. Pamatskolā man ārkārtīgi patika eksaktās zinātnes – ģeometrija, matemātika, fizika. Esmu absolūti pārliecināta, ka tieši tas palīdz veidot lielos deju laukuma zīmējumus un strukturizēti plānot lielus projektus.
– Kas tevi saista tieši pie latviskā elementa? “Dzirnās” taču varēja doties arī laikmetīgās dejas virzienā.
– Esmu izmēģinājusi arī visu ko citu, “Dzirnas” tiešām deva pilnu iespēju spektru no laikmetīgās un mūsdienu dejas līdz hiphopam. Protams, no tā kaut kādos brīžos iedvesmojos un ar aizrautību skatos, kā tajā darbojas mani kolēģi.
Tomēr mani visvairāk uzrunā tieši latviešu skatuviskā deja. Tajā – tērpos, rakstos, iespējā dejot pārī – es saredzu īstu skaistumu. Arī tas, ka esmu gājusi cauri Dziesmu un deju svētkiem slāni pa slānītim, ir ielicis labu pamatiņu.
– No “Dzirnām” pie “Vektora”, kura vadību tev kā jaunai un talantīgai uzticēja vecmeistars Uldis Šteins, un tad jau deju svētku stadiona dejas “Aug meitas kā liepas, puiši kā ozoli” virsvadība kā jaunākajai horeogrāfei 2018. gada svētkos. Tā vien šķiet, ka gluži mērķtiecīgi esi gājusi šo ceļu.
– Kad esi šajā kustībā iekšā, tad, protams, Dziesmu un deju svētki ir viena no augstākajām virsotnēm, uz ko arvien paskaties un nodomā – varbūt kādreiz… Tomēr nevaru teikt, ka viss, ko esmu savā dzīvē darījusi, būtu bijis ar mērķi kādreiz būt lielo deju svētku virsvadītājai.
Sevišķi strādājot “Vektorā”, man ir ļoti daudz ideju un projektu, kas liekas realizējami tieši šajā posmā. “Vektors” ir tā mana laimes saliņa, kurā piedāvāju sevi saviem dejotājiem, lai viņi nāk un ņem no manis visu, ko var paņemt! Dejas, jauni videoklipi, tas viss kaut kā bruģē manu ceļu, kas ved tālāk.
Protams, pirmoreiz iestudējot savu deju uz lielā stadiona laukuma, ir riktīgi bail. Tu nezini, vai tas, ko esi uzzīmējis uz papīra, tikpat veiksmīgi saliksies arī laukumā. Bet brīdis, pirms jāsāk strādāt uz laukuma, vēderu rauj otrādi! Ja nesanāks – nav variantu. Vai nu ir, vai nav. Bet tas brīdis, kad saproti, ka izdodas, – tad gan ir laba sajūta! Tas dod spēku un iedvesmu, gribēšanu turpināt.
– Vai kā jaunās paaudzes pārstāvei negribētos savu balsi pacelt citādi, varbūt dumpīgāk?
– Man ļoti patīk skatīties, izvērtēt, kā iepriekš strādājuši kolēģi, kā viņi to dara tagad, bet tad, kad nonāku līdz savām lietām, tad gan ļauju izpausties savai sajūtai. Ne tā, ka speciāli buntoties, darīt citādi – tā drīzāk ir paļaušanās uz savu sajūtu, uzticēšanās sev, un tai jāļauj iet pa priekšu.
Ļoti labi saprotu, kāpēc tik piesardzīgi tiek dota iespēja jauniem un nepieredzējušiem deju veidotājiem, un reizē novērtēju to, ka man šī iespēja tiek dota. Tev nedos iespēju tikai tāpēc, ka tu esi jaunais. Kad deju koncertu mākslinieciskie vadītāji būvē savu komandu, ir ļoti svarīgi pulcēt cilvēkus, par kuriem viņi ir pārliecināti, ka šie cilvēki tiks galā.
Jaunajam līdz tam ir jāatrod veids, kā pierādīt pašam sevi – jānobruģē pašam savs pamatkapitāls, lai būtu pamats tev ticēt un dot iespēju. Par to jaunie ne vienmēr aizdomājas un saprot.
– Vasarā bija ļoti karstas diskusijas, vai būt e-dziesmu svētkiem. Tu biji tā, kas bija par.
– Kad 2020. gadā pateica, ka svētki jāpārceļ, bija simtprocentīga pārliecība, ka šis lēmums ir pareizs. Bija ap 20 saslimstības gadījumu dienā, kas likās daudz, un likās loģiski, ka svētkus pārceļ par gadu. Šai pirmajai sajūtai tomēr sekoja negaidīts turpinājums. Man gan ļoti nepatika, ka tos sauca par e-svētkiem, jo iznākumā varbūt tie nav svētki ar desmitiem tūkstošu skatītāju lielajos stadionos, bet tomēr ir īsti svētki, kaut mazākā mērogā.
Tagad esmu pilnīgi pārliecināta – ir labi, ka svētki šogad tika pabeigti un varam doties tālāk. Dejotāji, dziedātāji ir izauguši, balstiņas jau skan citādi nekā pirms trim četriem gadiem. Turklāt te varēja piedalīties katrs, kurš gribēja. Citreiz ir ļoti svarīgi, ka deju kolektīvā ir tieši astoņi dejotāju pāri, bet šoreiz videoklipā “Svinēt Sauli” varēja piedalīties arī kolektīvs, kurā bija viens dejotājs.
– Deju lielkoncertā “Saule vija zelta rotu” ne tikai uzrunāji skatītājus ēterā kā viena no tā vadītājām, bet veidoji arī piecas dejas. Par kuru ir lielākais gandarījums?
– Par visu kopumu. Transformējot lielajam stadionam un desmitiem dejotāju veidotās dejas ekrāna formātā, ir ārkārtīgi daudz darīts, domāts un pārdomāts. Lielie zīmējumi koncertiem stadionā bija gandrīz līdz pēdējam gatavi un izstrādāti, bet, kad sapratu, ka svētku klātienē nebūs, vienkārši tos visus izdzēsu.
Lai nebūtu skumīgi un sāpīgi. Procesā nemitīgi mijās gandarījums un vilšanās, bet tagad ir prieks, ka lielkoncerts, kādu parādījām Latvijas Televīzijā, bija kvalitatīvs.
– Kāds dejas raksturs tev pašai ir tuvāks – rāmais vai dzirkstīgais?
– Katrā dejā ir kaut kas, kas mani aizkustina. Kad pirmoreiz skatījos safilmēto materiālu, tad gan asaras sariesās pie dejas “Rudens Māra” – viena no dejām, kas veidota tieši deju lielkoncerta vidējās paaudzes dejotājiem kopā ar trešās un ceturtās klases bērniem ar Kaspara Bārbala un Mārtiņa Miļevska mūziku Rancānu ģimenes grupas “Lata Donga” izpildījumā.
Šis bija tiešām izauklēts darbs, kurā atlasīju tautasdziesmas, ar komponistu strādājām pie mūzikas formas, tempa un taktsmēra. Bet man arī “Čimaru, čamaru” liekas superīga deja, kur rokas un kājas iet pa gaisu!
– Tava neparastā solo deja “Saules zīmē rotāties”, ko pērn izdejoji 36 ekrāna “kvadrātiņos” un nopelnīji Dejas balvas skatītāju simpātiju balvu, esot dzimusi uz tukšas rūtiņu lapas laikā, kad kopā dejot nevarēja.
– Pats, pats sākums ir dejošana “zūma” lodziņos. Ja nebūtu jādejo attālinātajā mācību procesā un es neredzētu to kopējo lodziņu bildi, nekad mūžā nevarētu iedomāties, ka no šāda vertikāla ekrāna, var izveidot deju rakstus un zīmes. Sapratu, ka arī šāda veida deja ir skaista un var cilvēku uzrunāt.
Jā, var teikt, tas ir digitāli, ekrānā, nav īsti un dzīvi, bet reizē – tas ir veids, kā mēs varam radīt un darīt. Man liekas, ka ir jāņem tas, ko šis laiks mums dod. Ja tikai sūdzamies un gaužamies, tad ļoti daudz laika palaižam garām.
– No Saules zīmes esat izauguši līdz latvju zīmēm un nebijušai multimediālai deju izrādei kino formātā.
– “Latvju zīmēs rotāties” ir aptuveni stundu gara deju izrāde ar 15 jauniem skaņdarbiem, ko radījis Mārtiņš Miļevskis sadarbībā ar Kasparu Bārbalu. Vokālos aranžējumus korim “Anima” veido Laura Leontjeva, piedalās čelliste Undīne Balode, koklētāja Latvīte Cirse, ģitārists Jānis Kalniņš un vijolnieks Otto Trapāns – gandrīz deju svētku lielkoncerta sastāvs, vien bez solistiem.
Piedzīvojums būs nu jau izslavētā “Dolby Atmos” skaņa – tu sēdi lielajā kino, skaņa nāk no visām pusēm – pērkons sper no augšas, sienāzītis sisina tālajā stūrī aiz muguras. Tas skatuviskajā dejā ir absolūts jaunums.
– Katru no 600 dejotājiem vienatnē nofilmēt, sasinhronizēt ar citiem klāt neesošiem – tas varētu būt pamatīgs izaicinājums.
– No jūnija trīs mēnešus no deviņiem rītā līdz desmitiem vakarā kopā ar maniem brīnišķīgajiem asistentiem pa vienam filmējām katru dejotāju. Reizēm atnāk tāds lepns, piecās minūtēs būs gatavs, bet tad mēs sākam – roku augstāk, kustību citā leņķī, un stunda paiet nemanot. Izmantojām visvisādus rekvizītus – trepes, vilnas lakatus, lietus kociņus, cirvjus un bluķus – tēta šķūnīti mājās iznesu tukšu. Tagad uz to atskatoties, tā šķiet neiespējamā misija.
– Nevar nepamanīt tavu tandēma biedru mākslā un dzīvē – “Auļu” līderi Kasparu Bārbalu. Saskatījāties tautas dejā?
– Laikam tas notika kaut kur starp deju un mūziku – “Dzirnu” gaiteņos, kur turpat blakus ir Kaspara ierakstu studija. Viņš saka, esot mani tur noskatījis. Bet mums vēl jāvienojas, kurš kuru noskatīja.
