“Latvju tautas dzīves gudrības” – atkārtoti izdots sakāmvārdu pētnieka Pētera Birkerta mūža darbs 0
Jāņa Rozes apgāds rosina ielūkoties latviešu garamantu pūrā, mūsdienu lasītājam piedāvājot izcilā literatūrzinātnieka un folklorista Pētera Birkerta monumentālo darbu “Latvju tautas dzīves gudrības”.
Dainu tēva Krišjāņa Barona vārdu zina vai vismaz dzirdējis katrs, kamēr sakāmvārdu apkopošanas un pētīšanas jomā viņam līdzvērtīgu darbu izdarījušais Pēteris Birkerts (1881–1956) un viņa mantojums līdz mūsdienām nav ticis pienācīgi apzināts un novērtēts.
Ceļā uz latviešu filozofiju
Pēteris Birkerts bija izcils latviešu zinātnieks, socioloģijas un psiholoģijas pamatlicējs Latvijā, pedagogs, literatūrzinātnieks un folkloras pētnieks, arī pasniedzējs Latvijas Universitātē, vadījis Folkloras materiālu krāšanas un kārtošanas sektoru Folkloras Institūtā.
Pētera Birkerta nodoms bijis uz tradicionālās kultūras pamatiem uzbūvēt latviešiem pašiem savu filozofiju jeb tautas gudrību.
Līdzīgi Jānim Endzelīnam valodniecībā un Arvedam Švābem tiesību vēsturē, viņš apzinājies filozofiskās sistēmas trūkumu jaundibinātās Latvijas valsts zinātņu sarakstā, vairākkārt uzsvērdams, ka latviešiem nav sava Kanta, Hēgeļa, Šopenhauera, ir tikai filozofijas darbinieki, kuri atreferē cittautu domātāju uzskatus un principus.
Savas grāmatas ievadā Birkerts raksta: “Tautas filozofija, sevišķi viņas dzīves filozofija, stāv ar abām kājām uz reālās zemes.
No dzīves īstenības viņa ir izaugusi, un pie dzīves īstenības daudzkārt ir pārbaudīta viņas pareizība un lietderība.
Ja jau senāk šī tautas gudrība varēja tautu vadīt viņas darba un dzīves gaitās, kāpēc tā gan tagad to nevarētu? Viņā taču izpaužas spēcīgas, veselīgas, skaidras un radoša prieka pilnas domas un atziņas par darbu un visām citām dzīves parādībām. Mūsu tautas gudrība ir tautas darba un dzīves evaņģēlijs.”
Tomēr pētnieks saskārās ar grūtībām: “Sāku strādāt arī pie šī nodoma izpildīšanas, vācot materiālus. Zinādams, ka tautas filozofija galvenā kārtā ietverta viņas sakāmvārdos, ņemu rokā mūsu sakāmvārdu krājumus: Brīvzemnieka, Lautenbacha, kā arī Rīgas un Jelgavas Latv. biedr. Zinību Komisiju krājumus.
Diemžēl, biju savās cerībās vīlies. Tur sakāmvārdu un parunu atradu kopā tikai ap tūkstoši četri, kas, salīdzinot ar dažiem cittautu sakāmvārdu krājumiem izlikās stipri maz.
Vai tiešām mūsu tauta būtu sakāmvārdu ziņā tik nabaga?
Vai tiešām viņa būtu tikai strādājusi, dziedājusi un pēc iespējas maz domājusi? — Negribējās tam ticēt.”
P. Birkerts pats ķērās pie sakāmvārdu vākšanas, un līdz 1934. gadam bija apkopojis jau vairāk nekā 100 000 sakāmvārdu, kurus tad varēja sākt sistematizēt.
Sakāmvārdi (dažkārt papildināti ar latviešu tautasdziesmām un citiem folkloras piemēriem) skaidroti ar Birkerta komentāriem, vērojumiem, pārdomām un secinājumiem par attiecīgo tēmu. Iecerētais trešais sējums politisko pārmaiņu dēļ palika nepabeigts.
Nenoliedzot pasaules dižo domātāju nopelnus, Birkerts tomēr atzīmē, ka latvju tautas gara mantās, respektīvi, folklorā, ir nesalīdzināmi vairāk filozofijas kā daudzu filozofu darbos.
20. gadsimta trīsdesmitajos gados divos sējumos iznākusī “Latvju tautas dzīves gudrība” pievēršas diviem būtiskiem aspektiem tradicionālajā kultūrā: laimei un darbam. Spriežot pēc Birkerta biogrāfijas, viņa dzīvē otrajam elementam bija būtiskākā loma pirmā nodrošināšanā.
Marksists un folklorists: divi vienā
Romāna cienīga būtu paša Pētera Birkerta dzīve. Dzimis nākamais folklorists kā jaunākais bērns saimnieku ģimenē Zemgalē, Franksesavas (Jaunsvirlaukas pagasts) “Jaunbitēnos”, 1881. gada 15. janvārī.
Kad Pēteris ir tikai piecus gadus vecs, nomirst viņa māte, tēvs apprecas otrreiz.
Logs uz pasauli mazajam zēnam bija piecus gadus par Pēteri vecākais brālis Antons – nākamais rakstnieks un literatūrzinātnieks. Audzināšanā piedalījās arī abas lielās māsas – lasītprasmes visādos veidos galvā centās iedzīt Līna (bet tēvs “palīdzējis” ar siksnu), savukārt Emīlija sākumā veda mazo brāli uz Franksesavas pagastskolu (1889-1893).
Pētera Birkerta izglītība uz laiku noslēdzās Kuldīgas skolotāju seminārā (1897-1900), no kurienes viņš tika izslēgts par aizliegtu grāmatu glabāšanu un lasīšanu. Starp “aizliegtajiem” ir Dmitrijs Pisarevs, Nikolajs Dobroļubovs, Visarions Beļinskis, bet, pats trakākais, – Kārļa Marksa “Kapitāls”…
Taču pašizglītošanās pēc izslēgšanas nebeidzas: brāļa ietekmē veidojas tiek apgūta vēsture un ģeogrāfija, vēlāk arī ekonomika, psiholoģija, sociālisma teorija, sieviešu emancipācija.
Kad 1897. gada vasarā sākas jaunstrāvnieku aresti, Antons liek Pēterim braukt uz Olaini pie skolotāja un literatūrkritika Teodora Zeiferta ar ziņu, ka gaidāma kratīšana.
Aizliegtās grāmatas par abiem tiek nogādātas un noslēptas baznīcas ērģelēs,
izpētījis Imants Pijols.
Atgriezies “Jaunbitēnos” un nokārtojis tautskolotāja eksāmenus, Pēteris Birkerts 1903. gadā aizbrauc pie brāļa uz Kijevu un arī iestājas Latvijas sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā. 1904. gadā tiek apcietināts par aprīlī organizētu demonstrāciju, pēc iznākšanas turpina aktīvi darboties kopā ar citiem 1905. gada revolūcijas dalībniekiem, bet, sākoties reakcijai, emigrēja uz Šveici.
Nonācis visu revolucionāru drošības saliņā,
Birkerts iepazīstas ar Raini un sāk apkopot revolūcijas vēstures materiālus
(vēlāk iznāks viņa grāmata par nomocītajiem skolotājiem – 1905. gada revolūcijas atbalstītājiem).
Nākamais pagrieziena punkts atrodas aiz okeāna – 1906. gada augustā Pēteris Birkerts dodas uz Ameriku un tur LSDSP Centrālkomitejas uzdevumā nolasa vairākas politiskas lekcijas latviešu strādnieku pulciņos, bet jau 1907. gada viņš no aktīvas revolucionārās darbības aiziet un
līdz 1911. gadam studē Valparaiso universitātes Juridiskajā fakultātē,
līdztekus apmeklējot lekcijas psiholoģijā, uz tveres filozofijā un ētikā.
Pēc zinātņu kandidāta grāda iegūšanas P. Birkerts kādu laiku strādā par zvērinātā advokāta palīgu Čikāgā, papildinās filozofijā un psiholoģijā Kolumbijas universitātē, bet 1912. gada maijā dodas atceļā uz Latviju, kur kļūst par A. Upīša vadītā almanaha “Vārds” līdzstrādnieku.
1. pasaules kara laikā P. Birkerts kopā ar brāli Antonu dzīvo Maskavā, pelnot iztiku gan kā angļu valodas skolotājs, gan kādu laiku veicot Viskrievijas darba biroja instruktora pienākumus.
Īsu laiku 1916. gadā P. Birkerts ir arī iesaukts karadienestā, kur latviešu strēlnieku pulka 2. brigādes štābā organizē kara muzeju.
1917. gadā Birkertu darbojas Rīgas strādnieku deputātu padomes Juridiskajā sekcijā,
caurskatot arestēto Piektā gada soda ekspedīciju vadoņu, kontrrevolucionāru, spiegu un provokatoru lietas.
Pēc tam, kad Valku ieņem vācieši, P. Birkerts dodas uz Krieviju, kur 1918. gada 8. septembrī Maskavā tiek ievēlēts par Sociālistiskās sabiedrisko zinātņu akadēmijas profesoru un sāk lasīt sociālās psiholoģijas kursu.
Nākamajā rudenī nemierīgais zinātnieks pārceļas uz Smoļenskas universitāti,
kur pasniedz socioloģiju un daiļrades psiholoģiju.
Tomēr, izlēmis nodoties folkloras materiālu krāšanai, pētīšanai un publicēšanai, P. Birkerts 1920. gada oktobrī atgriežas Latvijā – jau kā precēts cilvēks.
Maskavā pētnieks bija nodibinājis ģimeni ar skolotāju un valodnieci Mariju Šopu (1895-1982).
Laulība gan neizrādījās veiksmīga un 20. gadu vidū tika šķirta – iespējams, pārāk liela izrādījās 14 gadu starpība, bet varbūt P. Birkerts bija pārāk pieradis pie neatkarības. Tomēr latviešu kultūrai šī savienība bija ļoti nozīmīga, jo 1925. gadā ģimenē piedzima dēls Gunārs Birkerts (1925-2017), pasaulslavens arhitekts, LNB jaunās ēkas projekta autors.
Pētera Birkerta garā dzīve ir bijusi radoši ārkārtīgi piepildīta, un viena no interesantākajām tās epizodēm, iespējams, ir viņa izveidotā īpašā anketa rakstnieku, komponistu, aktieru daiļrades procesa pētīšanai.
Birkerts ar tās palīdzību 1922. un 1923. gadā iztaujāja Daci Akmentiņu, savu agrāko priekšnieku Andreju Upīti, Jāni Jaunsudrabiņu, Kārli Skalbi, Jāzepu Vītolu, Alfrēdu Kalniņu, Jāni Mediņu, Annu Brigaderi, Mariju Leiko, Plūdoni, arī Raini, iegūtos materiālus iestrādājot gan rakstos periodikai, gan “Daiļradīšanas psiholoģijas” (1922, 1925) sējumos.
Tomēr pati plašākā P. Birkerta darības joma, kas aizsākas divdesmito gadu vidū, ir latviešu tautas folkloras materiālu vākšana, kārtošana, pētīšana un publicēšana.
Zinātnieks raksta: “Kāpēc es izvēlējos rakstīt par tautas prātniecību?
1. Šis folkloras un zinātnes lauks pie,mums bij pilnīgi atmatā, neskatoties uz savu svarīgumu. 2. Lai izceltu mūsu tautas radošā ģēnija izcilo īpašību — gudri domāt un radīt filozofiskus aforismus. 3. Lai parādītu, ka mūsu tauta ir ne tikai dziedātāja, bet arī reāla domātāja.”
Par izvēlēto darbības jomu P. Birkerts izpelnās gan atzinību, gan arī cieņpilnu pavilkšanu uz zoba.
Tā 1931. gadā “Atpūtā” tiek iespiests draudzīgs šaržs ar pavadošu pantiņu: “Viņš spieķi ņēmis, tautā gājis / Un jautras anekdotes krājis. / Cits tās tik ievilktu priekš sevis, / Viņš – tautai atpakaļ tās devis.”
Ir vēl arī ceturtā darbības joma, kurā Pēteris Birkerts sadarbojās ar brāli Antonu, – ievērojamu latviešu rakstnieku Kopotu rakstu izdošana.
Cik spriežams no paša rakstnieka atmiņām un līguma ar Aspaziju, kas saglabājies un apskatāms ŠEIT, 1934. gada 15. martā brāļi Birkerti ar Aspaziju vienojas par Raiņa darbu pētīšanu un publicēšanu.
Pēc nedēļas uz māju Lielupē, Kāpu prospektā 15, aizceļo pirmais čemodāns ar Raiņa manuskriptiem (vēlāk Birkerti tiem iekārto dzelzīm kaltu istabu, bet vācu okupācijas gados, kad brāļi savu marksistisko uzskatu dēļ bija nokļuvuši varas nežēlastībā, rokraksti ierakti zemē agrākā tenisa korta vietā un virsū uzstādītas biešu dobes).
Kā nojaušams, līdz pašām 20. gadsimta 30. gadu beigām brāļi Birkerti regulāri iztaujā Aspaziju par Raiņa un viņas dzīves gaitām, literārajām iecerēm, nāk klajā darbu jaunizdevumi.
Pēc 2. Pasaules kara, dzīvojot vienā mājā ar Tautas rakstnieku Ernestu Birznieku-Upīti, P. Birkerts uzņemas arī viņa rakstu kārtošanu, abi izstaigā atmiņu ceļus, apmeklējot rakstnieka bērnības vietas Zentenē, Tukumā, Sēmē, Lamiņos.
Pēc kara Birkertu uzaicina lasīt folkloristikas kursu universitātē, viņš ir arī Zinātņu Akadēmijas Folkloras institūta vecākais zinātniskais līdzstrādnieks, Materiālu krāšanas un kārtošanas sektora vadītājs un Raiņa muzeja zinātniskais līdzstrādnieks, viens no aktīvākajiem folkloras ekspedīciju organizētājiem
Kā vienam no pirmajiem Pēterim Birkertam kopā ar brāli Antonu 1945. gada 20. jūlijā piešķirts LPSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka goda nosaukums.
