“Latviskums nav plakans, kā to mēģināja atainot Latvijas PSR laikos.” Rīgas pilī debatē par latviešu vēsturisko zemju likumu 1
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Septembrī Saeimā nonāks Valsts prezidenta Egila Levita rosinātais likumprojekts “Latviešu vēsturisko zemju likums”. Aizvadītajā piektdienā ap pussimts kultūras jomas personību, arī vairāki Saeimas deputāti bija aicināti Rīgas pilī paust viedokļus likumprojekta sakarā. Klātesošos īsumā iepazīstināja ar ekspertu sagatavoto vēsturisko novadu karti, kurā, šķiet, pirmo reizi novilktas Kurzemes, Zemgales, Vidzemes, Latgales un Sēlijas robežas.
Par nodomu sagatavot likumu “Par latviešu vēsturiskajām zemēm” Valsts prezidents izteicās jau šī gada martā, kad kļuva skaidrs, ka administratīvi teritoriālajai reformai piemīt vairāk ekonomisks raksturs un tajā ir maza rūpe par attiecīgās apdzīvotās vietas piederību kādai lokālai kultūrtelpai vai vēsturiskam novadam un kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu. Šim likumprojektam, pēc Levita vārdiem, jānovērš reformas trūkumi un jāstiprina gan nacionālā identitāte tās daudzveidībā, gan demokrātija. Prezidenta skatījumā, tas būtu konstitucionāli tiesisks likums, kas ne tikai atzītu vēsturisko zemju eksistenci, bet arī veicinātu to atpazīstamību, identitāti, tāpat mazo kultūrtelpu identitāti.
“Latviskums nav plakans, kā to mēģināja atainot Latvijas PSR laikos ar stilizētiem tautastērpiem un tamlīdzīgi. Latviskums ir daudzveidīgs,” uzrunā Rīgas pils Svētku zālē sanākušajiem uzsvēra valsts galva. Turklāt latviskuma daudzveidību veido ne tikai lielās vēsturiskās zemes, bet arī mazās kultūrtelpas, piemēram, suiti, lībieši.
Jāatzīmē, ka ne Valsts prezidentam, ne klātesošajiem nebija šaubu, ka jārunā nevis par četriem, bet pieciem Latvijas vēsturiskajiem novadiem.
Lai arī Satversmē noteikti tikai četri, arī Sēlija ir “kultūrvēsturiski un nacionālkulturāli atsevišķa latviešu zeme, un sēļi bija viena no Latvijas pirmtautām”.
Jautājumā par demokrātijas vairošanu likumprojekts skatāms kopā ar ieceri vietējām novadu kopienām ļaut ievēlēt savas pašvaldības. Pie tā šobrīd strādājot Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, taču šo “kopienu pašvaldību” kompetence gan pagaidām ir visai neskaidra. Var sacīt tikai to, ka tās nodarbotos ar tīri vietējiem jautājumiem.
Kultūras ministrija gatavo vadlīnijas
Arī par likumprojekta “Par latviešu vēsturiskajām zemēm” konkrētu saturu pagaidām agri runāt. Pie tā vadlīnijām strādā Kultūras ministrijā. Skaidrs, ka likuma izpildē liela atbildība gultos uz administratīvās reformas gaitā izveidotajām jaunajām pašvaldībām, kurām tad nāktu klāt jauns uzdevums – rūpēties par kultūrvēsturisko novadu un kultūrtelpu identitātes saglabāšanu.
Ministrijas valsts sekretāre Dace Vilsone atzīmēja, ka svarīgi atbalstīt nemateriālo kultūras mantojumu, jo tieši tas veido identitātes un piederības sajūtu.
Bet reizē jārada arī sociālekonomiskie apstākļi, lai šādas vēsturisko novadu un kultūrtelpu kopienas varētu pastāvēt, – jārūpējas par mājokļiem, ceļiem, darba vietām, kas jau ir vairāku ministriju uzdevums. Jāgādā par izglītības un veselības pakalpojumu pieejamību, kultūras tūrismu, tradīciju saglabāšanu, uzņēmējdarbības stimulēšanu, atbalstu NVO, jāstimulē novadu mācība, vietējās valodas izloksnes un dialektu lietošana publiskajā telpā, jābalsta novadpētniecība. Iecerē ir arī īpašas vēsturisko zemju attīstības padomes veidošana.
Bez Lībiešu zemes
No Rīgas pilī aicinātajiem katrs pārstāvēja arī kādu novadu vai grupu. Tā Lībiešu kultūras centra vadītājs Valts Ernštreits pauda bažas, ka tiks aizmirsta lībiešu kā Latvijas pamattautas vieta un loma, un izteicās, ka Latvijai nepieciešama arī sestā vēsturiskā vienība – Lībiešu zeme. Tas gan neguva atbalstu, jo šādas zemes robežas nospraust būtu neiespējami.
Savukārt suitu pārstāvis Grigorijs Rozentāls aicināja paraudzīties uz Igaunijas piemēriem, kur Kihnu salā un Setu zemē jau pastāv stimulējošas ekonomiskās un kultūras atbalsta programmas, kā arī savas pašvaldības. No Latgales pārstāvjiem vairākkārt izskanēja, ka noderētu latgaliski vietvārdu nosaukumi uz ceļiem.
Arī Latgales karoga apstiprināšana pēc bijušā Saeimas deputāta Jura Viļuma vārdiem, ir iesprūdusi ministriju un pašvaldību domstarpību dēļ.
Debatēs izskanēja mudinājumi pārveidot plānošanas reģionus, lai tie beidzot sakristu ar vēsturisko zemju robežām, varbūt pat pārskatīt tiesu un vēlēšanu apgabalu robežas un novadu identitāti sākt ieaudzināt jau vismaz no pirmsskolas izglītības iestāžu līmeņa. Tikmēr režisors Viesturs Kairišs prognozēja, ka gatavotais likums nonākšot pretrunā ar tehnokrātisko administratīvi teritoriālo reformu un galu galā iegūšot tikai “nozīmītes nozīmi”. Skanēja brīdinājumi nesalikt likumā “pārāk dažādas lietas”, jo centrālais tomēr ir kultūras identitātes jautājums.
Tukums tomēr Kurzemē!
Klātesošo interesi izraisīja karšu izdevniecībā “Jāņa sēta” sagatavotā “Latviešu vēsturisko zemju karte”, kam beidzot pieklātos izbeigt strīdus par pagastu un pilsētu piederība latviešu vēsturiskajām zemēm. “Jāņa sētas” galvenais redaktors Jānis Turlajs uzsvēra, ka karte tapusi rūpīgā darbā, piedaloties ekspertiem, piemēram, vēsturniekam Guntim Zemītim un demogrāfam Ilmāram Mežam.
Rezultāts ataino to, ko vēsturnieki un ģeogrāfi šobrīd saprot ar Latvijas vēsturisko novadu teritorijām – katra detaļa tajās esot rūpīgi apsvērta, iedziļinoties līdz muižu līmenim un strīdīgai paliekot vien dažu ciemu piederībai.
Tukumnieki var priecāties – šī pilsēta atzīta par Kurzemi. “Man kā ģeogrāfam bija ļoti nesaprotami, kādēļ 1925. gadā Saeima, apstiprinot jauno administratīvo iedalījumu, Tukumu pilnīgi bez jebkāda pamatojuma iekļāva Zemgalē. Mēģināju atrast tam argumentāciju, taču izrādījās, ka tam bijuši tikai saimnieciski apsvērumi,” skaidroja Turlajs.
Viņš norādīja arī uz plānošanas reģionu iedalījuma aplamībām, kad Koknesē vai, vēl labāk, Atašienē parādījās plakāti “Esat sveicināti Zemgalē!”.
Izskaidrojums tam bijis vienkāršs – plakātu izgatavošanu finansējis attiecīgais plānošanas reģions. No tāda viedokļa, jaunajam likumam būtu jāgādā, lai, piemēram, jaunais Jēkabpils novads, kas daļēji atrodas Sēlijā, daļēji Latgalē, respektētu tā pārvaldē esošo zemju vēsturiskās identitātes. Vēsturnieks G. Zemītis atzina, ka, karti sagatavojot, visgrūtāk bijis nospraust robežu starp Kurzemi un Zemgali.
Diskusijas tāpat raisījušās par dažiem pagastiem pie Daugavas, kas Kurzemes un Zemgales hercogistes laikā saimniecisku apsvērumu, kā arī muižnieku savstarpējo attiecību dēļ nonākuši pie Vidzemes, kaut Daugava kā robeža tika saglabāta. Diskutēts arī par Baldoni, Tukumu.
