Latvisks dārzs – skaists visos gadalaikos 0
Dārzs pošas uz ziemas guļu, un tā saimniekam vai saimniecei beidzot ir laiks pasapņot par nākamo sezonu – ko pārveidot, ko iestādīt? Kas ir latvisks dārzs? Vai tas ir vecmāmiņas dārzs ar flokšiem, kāršrozēm, miķelītēm, lauztajām sirdīm, ceriņiem un jasmīniem? Varbūt tas ir mammas dārzs ar burkānu vagām un gurķu dobēm no žoga līdz žogam?
Izdevniecības “Lauku Avīze” izdotā grāmata “Latvisks dārzs” varētu būt lielisks impulss un ceļvedis tiem, kuri grib saglabāt un iekopt latvisku un mūsdienīgu vidi ap sevi. Tā noderēs gan lauku sētas saimniekam, gan pilsētniekam – privātmājas īpašniekam. Grāmatas autori ir trīs zinoši speciālisti – Salaspils Nacionālā botāniskā dārza direktors Andrejs Svilāns un rožu un ziemciešu eksperte Ilma Nereta, kā arī ainavu arhitekte Ieva Kraukle.
Grāmatu “Latvisks dārzs” dāvanā saņems ikviens “Lauku Avīzes’’ abonents, kurš laikrakstu nākamajam gadam būs pasūtījis vismaz četriem mēnešiem. Tā arī nopērkama internetā www.veikals.la.lv un grāmatnīcās, un tad jau ziemā varēs lasīt un uzzināt:
• kurus kokus izvēlēties dārza robežu, dzīvžogu un aleju stādījumiem;
• kā stādīt augļu dārzu, lai tas ne tikai būtu dekoratīvs ziedēšanas laikā, bet arī dotu labu ražu;
• kā veidot puķu dārzu, lai tas priecētu no agra pavasara līdz vēlam rudenim;
• kā iekārtot dārzu, lai tas būtu ērts dzīvošanai, saimniekošanai un atpūtai;
• kā ierīkot celiņus, kāpnes, zālienu, kādas dobes un apdobes veidot, kā sagrupēt kokaugus ap māju un sētu.
Dārza veidošana ir nepārtraukts process, dārzs visu laiku aug un attīstās. Mainās saimnieku, dārza apsaimniekotāju prasības, vēlmes, vajadzības, gaume un iespējas. Tāpat mainās klimats, kas ietekmē augu izvēli, tiek radītas jaunas šķirnes.
Kā katram dārzkopim, arī grāmatas “Latvisks dārzs” autoriem ir mīļākie koki, krūmi, puķes, bet nemaz tik viegli nebija atbildēt uz žurnāla “Praktiskais Latvietis” jautājumu, kurām trīs lietām noteikti vajadzētu būt latviskā dārzā.
Salaspils Nacionālā botāniskā dārza rožu un ziemciešu eksperte Ilma Nereta: – Latviskā dārzā noteikti jābūt savai ābelei, savai mīļajai puķu dobei un dievkociņam. Ābele ir simbols ražīgumam, tai ir brīnišķīgi ziedi pavasarī. Dievkociņš ir mājas svētība, kas, pēc senču pieredzes, aiztur slikto enerģiju, veicina mājā labklājību. Tas ir arī ārstniecisks augs tāpat kā vērmele. Bet puķu dobei jābūt acu un sirds priekam. Sākot jau no pavasara, kad tajā uzplaukst pirmās vizbulītes, un beidzot ar miķelītēm vai saldi rūgtenajām mārtiņrozēm rudenī.
Salaspils Nacionālā botāniskā dārza direktors Andrejs Svilāns: – Latviešu saikne ar dabu ir tik cieša, ka nosaukt trīs augus nemaz nav iespējams. Ja domājam, ka viss jau ir, tomēr kaut ko vēl vajag, es izvēlos kokus – ozolu, liepu un ievu. Man gribētos nosaukt arī ābeli, ceriņu, jasmīnu…
Ainavu arhitekte Ieva Kraukle: – Dārzu plānojot, nedrīkst aizmirst atvēlēt vietu, kur brīvi dzīvot. Ja teritoriju aizstāda ar kokiem un krūmiem, tie visi jākopj, jāaprūpē, un tas nozīmē, ka dārzā jāstrādā. Bet jāpadomā par to, lai dārzs ir atpūtai un priekam. Zāliens ir daudz tīkamāks nekā segtie laukumi. Ar dārzu jāsazemējas. Latviskajā dārzā jābūt komposta kaudzei. Tā ir praktiskuma pazīme un mūžīgais dzinējs. Dārzs nav iedomājams bez kokiem. Protams, ir lieli un mazi dārzi, koku lielums ir atkarīgs no iespējām, bet man latviskais dārzs asociējas ar pīlādzi. Tas sargā!
