Latvisko mantojumu glabājot. Saruna ar Misiņa bibliotēkas vadītāju Annu Šmiti 1
Saruna ar konkursa “Zelta ābele 2013” balvas ieguvēju Annu Šmiti.
Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas rīkotā konkursa “Zelta ābele 2013” noslēguma ceremonijā 2. aprīlī Valsts prezidents Andris Bērziņš pasniedza balvu par mūža ieguldījumu grāmatniecībā LU Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkas ilggadējai darbiniecei un vadītājai Annai Šmitei.
Misiņa bibliotēka, Misiņi, Misiņš – tā sarunvalodā jau vairākas paaudzes dēvē Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēku – latviešu nacionālās literatūras krātuvi, kurā var meklēt visus Latvijas iespieddarbus kopš drukas pirmsākumiem līdz mūsdienām, kā arī latviešu, par Latviju rakstīto neatkarīgi no izdošanas vietas un valodas.
Anna Šmite Misiņa bibliotēkā strādājusi kopš 1973. gada, sākumā par bibliotekāri, vēlāk par redaktori un vecāko redaktori. No 1979. gada bijusi lasītavu sektora vadītāja, bet kopš 1991. līdz 2009. gadam – Misiņa bibliotēkas vadītāja. Neatsverams ir viņas ieguldījums Letonikas avotu un literatūras popularizēšanā, viņa bijusi iniciatore Latvijas grāmatu ražas gadskārtējām izstādēm, rūpējusies par tematisko un mākslas izstāžu, daudzveidīgu sarīkojumu un konferenču organizēšanu Misiņos. Anna Šmite ir vairāk nekā simts publikāciju autore. Viņa ir 2002. gadā iznākušās grāmatas “Svēts mantojums Rīgai: J. Misiņš un viņa bibliotēka” sastādītāja.
Turot rokās balvu – mazu koka lādīti ar bronzas ābolīti iedobē – viņa visvairāk priecājas, ka figūriņa nemaz nav līdzīga pirmās šķiras ārzemju nevainojami apaļajiem sārtvaidžiem lielveikalos, bet ābolītis ir mazliet šķībs, dabisks, kā no Latvijas ābeles noripojis. Anna Šmite teic – kamēr vien cilvēks dzīvo, viņš mācās dzīves skolā. Par to arī šī saruna.
– Par rudenī atveramo Gaismas pili pēdējā laikā runāts tikai pozitīvā aspektā, bet vai, jūsuprāt, Gaismas pils tomēr nemetīs arī kādu ēnu, piemēram, uz Misiņiem?
A. Šmite: – Nedomāju gan. Sākumā noteikti daudzi gribēs redzēt jaunās Gaismas pils priekšrocības, moderno apkalpošanu… Kam netraucē lielāks lasītāju pūlis, droši vien jaunajā Gaismas pilī arī turēsies. Tāpat kā tas bija Nacionālās bibliotēkas līdzšinējā ēkā K. Barona ielā. Bet ir lasītāji, kuriem, kā jau latvietim raksturīgi, gribas savu stūrīti zemes, savu vietiņu lasītavā, gribas būt mazlietiņ nošķirtam. Ja Misiņa lasītāji arī aizies kaut vai aplūkot jaunās Gaismas pils telpas – to taču gribēsies mums visiem – pēc tam mūsējie, domāju, atgriezīsies. Jo tāds jau principā sadalījums starp bibliotēkām vienmēr pastāvējis: kam nepieciešama Latvijā izdotā literatūra, vairāk turējušies pie Misiņiem, savukārt ārzemju literatūras, arī specifisko zinātņu, piemēram, medicīnas vai datorzinātnes un citu nozaru, kur pārmaiņas tik straujas, ka izdevumi latviešu valodā nespēj šo informācijas apjomu savlaicīgi sniegt, interesenti ir citu bibliotēku cienītāji. Kopumā pēc Gaismas pils atklāšanas šādā bibliotēku konkurences aspektā nekas būtiski nemainīsies. Turklāt, domāju, ka bibliotēku savstarpējās attiecības galvenokārt izpaužas nevis konkurencē, bet sadarbībā.
– Kādēļ mūsdienu laikmetā svarīgi lasīt grāmatas?
– Nesen uzzināju interesantu faktu. Ārzemēs kāds uzņēmējs sācis smaržu ražošanu elektroniskajām grāmatām. Vienā flakoniņā – nedaudz iepelējušas grāmatas aromāts, otrā – klasiskā grāmatas smarža, trešajā – tādas mājās glabātas grāmatas aromāts, kur mīt daudz kaķu. Ieej veikalā, nopērc flakoniņu par desmit dolāriem, apsēdies pie datora un, pirms sāc lasīt grāmatu elektroniski, izsmidzini visriņķī grāmatas garam atbilstošu smaržu. Tagad piedāvājot četru veidu smaržas. Domāju, droši vien drīz šo aromātu būs daudz vairāk. Tātad cilvēki ilgojas pēc dzīvās grāmatas, pēc čaukstoņas, pāršķirstot lappuses, kad, šķiet, esi daudz tuvāk autoram un viņa pasaulei. Paņemot rokās senu grāmatu, kuru pārlapojušas bezgala daudzas paaudzes, līdz ar to nāk vēl papildus kas neatklāts, vesela pasaule.
– Ir bibliotekāri, kas uzskata, ka dators bērnam ir kā ceļš uz grāmatu. Vai piekrītat?
– Mazliet par rožainu iztēlots. Pārāk daudzām krustcelēm jāiet cauri, katrās izdarot izvēli. Kur bērns pēc tam pagriezīsies?… Katram taču skaidrs, kas paveras internetā.
– …uz viena šķīvja gan delikateses, gan pabiras.
– Tā gan. Balstoties tikai uz internetu, kļūsti par paviršas informācijas guvēju. Atceros, piemēram, savu bērnību. Tajā bija konkrētas grāmatas, ar kurām mūsos rosināja interesi lasīt. Būtībā jau katrā ģimenē skatījās, ko bērni pirmo patur rokās, vēlāk tāpat skolā, lasītavā to darīja bibliotekārs. Iesākumā grāmatai vienmēr līdzās bijis cilvēks, padomdevējs. Pie datora bērns paliek viens pats. Vai vienmēr pratīs izvēlēties?
– Uz Misiņiem tradicionāli nāk pieaugušie, bet ko lasa jūsu pašas mazbērni?
– Lasa – patiešām grāmatās, nevis internetā. Tajā skatās multfilmas. Mani mazbērni kopš pašas mazotnes iepazīstināti ar grāmatu. Ilgi nesaņēmāmies sākt lasīt priekšā Jaunsudrabiņa “Balto grāmatu”. Likās – tā būs bērnam kaut kas tāls, nesaprotams. Kopš šajā ziemā sākām to lasīt, vecākajam mazbērnam, kam nu astoņi gadi, skaistais latviešu klasikas darbs vakaros kļuvis par pieprasītāko lasāmvielu. Un tad tiek noskaidrots ikviens vārds, kas nenāk no šīs dzīves un sadzīves. Tiek pārjautāts: vai grāmatā aprakstītais patiešām arī īstenībā ir noticis?
– Kādu grāmatu jums pašai pirmo ielika rokās?
– Tautasdziesmas. Taču es atceros, kā iemācījos lasīt veco druku – ar 1927. gadā izdotajiem stāstiņiem par slaveno amerikāņu mednieku un traperi Old Vaverli… Pateicoties viņam, jau pamatskolā veco druku uztvēru zibenīgi.
– Kas lika visu mūžu nostrādāt grāmatniecībā?
– Grāmatniecība nebūt nebija mans sapnis, kur nu vēl visam mūžam. Vēlējos būt ārste, vēl vidusskolā skaidri zināju, ka vēlos būt mediķe. Taču tad mani pārbaidīja ar vardi. Viens puika talkā kukurūzas laukā man uzsauca – re, kur dāvana! Skatījos atplestām acīm zilajās debesīs, bet, izpletusi kājas, man pretim lidoja varde, kļūstot arvien lielāka un lielāka. Uz brīdi zaudēju samaņu. Pēc tam dzirdēju, kā skolotāja rāja sviedēju, bet es gulēju kukurūzas laukā. Kopš tā laika uz vardēm lāga nevaru paskatīties. Un tad man vēl pastāstīja, ka arī Medicīnas institūtā jāpreparē vardes. Aptvēru – sapnim par medicīnu jāmet miers. Kad sapratu, ka par cilvēku dzīvību savā mūžā cīnīties nespēšu, nolēmu – cīnīšos par cilvēku sarakstīto grāmatu mūžu un dzīvi. Jo Misiņa bibliotēka ir tā, kurai jāsaglabā nākamībai viss latviešu valodā rakstītais. Lai cik dīvaini tas liktos, savulaik Jāņa Misiņa iedibinātās tradīcijas turpināšanā bijis jāpārvar daudz šķēršļu, jāpierāda, ka ir nepieciešams saglabāt sakrāto garīgo mantojumu vienviet. Ir jābūt tādai vietai, kur cilvēki var visu latviešu un latviski sarakstīto atrast vienuviet, vienkopus, nevis izmētātu, piemēram, privātās krātuvēs, par kurām nekad nevari būt drošs. Tajās pie teikšanas var nākt jauna paaudze, kurai var nebūt vairs tik svarīgi sakrāto saglabāt, un viss var aiziet postā. Praktiski, kamēr Jānis Misiņš nebija licis pamatus bibliotēkai, ko tagad sauc viņa vārdā, vienkopus savākta visu latviešu un latviski izdoto iespieddarbu – no grāmatas līdz aploksnei, pastmarkai, teātra programmiņai – krājuma Latvijā nebija. Viņam radās ideja par nacionālu krātuvi, un viņš to arī izveidoja. Domāju, ja reiz ielikti tādi pamati, tik daudz savākts vienkopus, to nedrīkst laist zudībā. Vienmēr esmu atcerējusies, ka Misiņam iesākums bija daudz grūtāks nekā mums turpinājums. Jo toreiz tas, kas viņam bija jāsavāc vienkopus no Latvijā izdotā kopš drukas pirmsākumiem, bija ļoti grūti atrodams. Pašreizējo Latvijā izdoto grāmatu un žurnālu eksemplāru skaitu nemaz nevar salīdzināt ar nelielajām tirāžām, kādās drukāja Misiņa laikā. Un cik daudz cilvēku toreiz iegādājās grāmatas? Labi, ja katrās mājās bija Bībele un kalendārs.
– Kāda grāmata jums pašai šobrīd atvērta uz naktsskapīša?
– Tās mainās. Atkarībā no noskaņojuma mīlu pārlapot vairākas grāmatas vienlaikus. Patlaban visbiežāk ielūkojos Andreja Eglīša sarakstītajā. Viņa patriotisko dzeju lasot, var just, ka ik vārds ir patiesi un dziļi izsāpēts. Rakstīts no sirds, bez uzspēlētības. Mūsdienu Latvijas patriotiskajā dzejā ar ko tādu saskarties nemaz neiznāk tik bieži. Taču šobrīd šāda intonācija man šķiet ļoti būtiska.
– Kāda ir sajūta, paņemot rokās skaisto, jums piešķirto balvu?
– Prieks. Varbūt arī neliels izbrīns, padomājot, cik ļoti plaša ir grāmatnieku pasaule Latvijā. Tāpēc arī nedaudz pārsteigums, ka starp grāmatu ļaudīm esmu pamanīta. Konkurss, ko kādreiz sauca “Skaistākā grāmata”, Latvijā notiek kopš 1993. gada. Un kopš tā laika Misiņa bibliotēka katru gadu iekārto iepriekšējā gadā izdotā pārskata izstādi. Piemēram, arī pašlaik Misiņa bibliotēkā ir izstāde par 2013. gadā Latvijā izdotajām grāmatām. Faktiski sadarbība starp grāmatu izdevējiem un Misiņa bibliotēku pastāvējusi vienmēr, jau no Jāņa Misiņa laikiem. Arī pie viņa, kaut arī Misiņa iekārtota, bija tikai privāta bibliotēka, nāca rakstnieki, izdevēji, literatūrzinātnieki. Un Misiņš mēdza tā neuzbāzīgi pievērst izdevēju uzmanību tam vai citam materiālam – sak, varbūt to derētu pārtulkot vai izdot atkārtoti. Tāpat arī pie mums nākuši izdevēji – gan ar savām jaunajām grāmatām dāvanā, gan meklējuši, ko vēl varētu paņemt, īpaši atmodas laikā, kad no specfondiem tika laukā līdz tam jebkuram ierindas lasītājam tik viegli nepieejamās grāmatas. Jā, šī sadarbība starp bibliotēku un izdevējiem bijusi auglīga visu laiku. Vienu brīdi, kad bibliotēkai bija ļoti grūti ar līdzekļiem, trūka naudas iepirkumiem, minētā sadarbība mums bija īpaši no svara. Bibliotēkā ir bagātīga fotoattēlu kolekcija, kas ļoti noder izdevējiem. Mēs neprasījām izdevējiem par tiem maksu, bet viņi savukārt dāvināja mums jaunizdotās grāmatas, un arī tas bija veids, kā varējām papildināt savu krājumu.
– Vai cīņa par lasītāju nekropļo grāmatnieku un izdevēju savstarpējās attiecības? Vai sadarbības vietā neapkaro cits cita izdošanas stratēģiju?
– Neviens izdevējs neizdos grāmatas, kurām nebūs pieprasījuma. Grāmatizdevējs arī ir biznesmenis, darbojas peļņas nolūkā. Es pati, piemēram, tikpat kā nelasu detektīvliteratūru, bet saprotu, ka ļoti daudzi to lasa atelpai no saspringtā ikdienas ritma. Vai tāpēc drīkstētu pārmest izdevējam? Kaut arī detektīvliteratūra ir ļoti dažāda, arī tāda, kas liek smadzenēm darboties. Viss atkarīgs no izdevēja vēlmes, kur viņš grib darboties un ko veicināt. Bet kam piekrīt loma veidot lasītāju gaumi – lūk, jautājums, uz kuru atbilde vēl meklējama.
– Ja pirksti nejustu papīra glanci un vāku cietumu, ja rokās turētu nezināma autora darbu, kas pirmām kārtām jums ļautu atklāt grāmatas vērtību?
– Pirmais – valodas skanējums. Tāpēc ir tik svarīgi, lai izdevēji piesaistītu tulkotājus, kas ne tikai prot svešvalodas, bet arī latviešu valodu, kurā darbu tulkos. Ja latviešu valoda nav brīva, laba, izkopta, arī tulkojums iznāk samocīts.
