Latvisko garu – ne tikai svētku rotai! 0
Signe Mengote, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Jāņi ir pavisam tuvu – atkal celsim godā tautastērpus, līgosim, kursim ugunskurus un pīsim vainagus. Šīs tradīcijas ir tuvas teju katram latvietim, taču šajā rakstā – par cilvēkiem, kuriem latviskās paražas un tradīcijas ir aktuālas ne tikai svētkos, bet arī ikdienā. Kas viņus motivē turēties pie savām saknēm un izkopt latvisko?
Arlita un Rolands savu ģimeni uzskata par ļoti latvisku, tā ir sajūta un pārliecība, kas caurvij visu dzīvi un izpaužas ne tikai kā tradīcijas svētku laikā: “Latvietība ir kaut kas, ko gribas nosargāt. Un tie nav tikai saulgrieži, budēļi un citi svētki. Daudziem latviskais saistās tieši ar tradīcijām, bet mums tas nozīmē to, ka latviski domājam, runājam, esam.”
Rolands ir pirtnieks, un Arlita stāsta, ka ikdienā tieši caur šo nodarbi rodas latviskā dzīves izjūta. Beigu beigās visas it kā ikdienišķās lietas pavisam organiski sasaistās kopā. Piemēram, Arlita ar mums sarunājas, tērpusies latviešu mākslinieces radītā kleitā: “Un es tiešām tajā jūtos labāk nekā citās. Protams, tas ir tāpēc, ka es zinu, no kurienes tā nāk. Tāpat arī tas, ka siltumnīcā aug tomāti un ķirbji – tās visas it kā ir pavisam parastas lietas un tām var nepiešķirt pievienoto vērtību, taču sīkumi veido vienoto sajūtu. Mūsu ikdienu caurstrāvo latviskums, jo mēs uz visu skatāmies caur tādu prizmu.”
Atceroties bērnību, senākas jaunības dienas, pāris skaidro, ka izteikti latviskas tradīcijas tolaik nepazina un neattīstīja, lai gan abu ģimenes noteikti ir latviskas un izjūt dziļu mīlestību pret dzimteni. Rolands apzinātu latvietību un patriotiskas sajūtas spēcīgāk iepazinis studiju laikos, piedaloties 18. novembra pasākumos kopā ar studentu korporāciju. Kā atceras Arlita: “Vēlāk viņš pie drauga svinēja vasaras saulgriežus, un kaut kā viss salikās kopā – it kā pati no sevis “atradās” pirts skola, viņš tur iestājās, tajā brīdī stāstā biju ienākusi arī es.
Mēs neko nedarām darīšanas pēc: viss ir par mūsu sajūtām, par to, ko mēs patiešām vēlamies darīt un saprast.” Ģimenei apkārt ir dažādi cilvēki: gan tādi, kuri izkopj tradīcijas un latviskumu, gan arī tādi, kuriem tas nav tik svarīgi. Runājot par sabiedrību kopumā, Arlitai ir pārliecība, ka viss tomēr vairāk vai mazāk ir kārtībā: “Lai gan var teikt, ka dzīvoju savā burbulī, es tomēr ikdienā strādāju probācijas dienestā, kas nosaka, ka man nav naivs skatījums uz to, kas notiek ārpus manas ikdienas. Es nevaru spriest par visu sabiedrību, bet tomēr, aizbraucot uz kādu lielāku pasākumu, pārņem sajūta, ka Latvija iet pareizā virzienā, ka stāvam uz stingriem latviskiem pamatiem.”
Tradīcijas no paaudzes paaudzei
Arlita un Rolands audzina meitiņu ar ļoti skaistu vārdu – Irbe. Arī viņa, protams, jūt latvisko tradīciju un paražu garu ģimenē, taču Arlita skaidro, ka atbalstīs jebkuru meitas nākotnes izvēli: “Protams, nezinām, vai viņa gribēs turpināt to, ko esam iesākuši mēs, taču man ir ļoti svarīgi, lai viņa visu redz, piedzīvo. Esmu pārliecināta, ka tas ieliek kārtīgus pamatus, taču ko viņa izvēlēsies darīt vēlāk, ir pašas ziņā.” Vasaras saulgrieži ir Arlitas un Rolanda mīļākie svētki, tāpēc pāris ļoti priecājas, ka Irbei ir iespēja redzēt un sajust to, kas viņas vecākiem ir svarīgs un nozīmīgs.
Ģimenei izdodas tradīcijām piesaistīt arī radus un draugus – visi ir sajūsmā par pirts rituāliem: “Tas laikam visiem ir aktuālākais, caur šo rituālu lielākā daļa īpaši izprot un izjūt latviskumu. Arī mana mamma reiz teica, ka viņai arvien vairāk izprotamas un loģiskas liekas latviskā dzīves izjūta un tradīcijas – pat tad, ja agrāk tās nav izkoptas ikdienā. Mums apkārt ir ļoti pretimnākoši un pieņemoši cilvēki.”
Bet Sintija Pētersone atceras brīdi, kad viņas mamma gribēja, lai meitiņa dejotu sporta dejas, vilktu skaistās, greznās kleitas, taču meitai gribējās rotāties tautastērpā: “Es joprojām ļoti spilgti atceros brīdi, kad uzplauka mana mīlestība pret tautastērpiem. Mana omīte Veronika agrāk bija dejotāja, un mums laukos glabājās viņas tautastērps. Es varēju stundām sēdēt un pētīt viņas Zemgales brunčos ieaustās saulītes, vainaga pērlītes un, protams, kurpes. Tās man toreiz šķita īpaši ekskluzīvas, jo parastajos veikalos neko tādu nevarēja redzēt vai nopirkt. Skatījāmies Dziesmu svētku lielkoncertus – skaistās blondās koklētājas ar garajām bizēm un stalto stāju man arī aizrāva elpu.” Sintija stāsta, ka viņas dzīvē latviskais nekad nav bijis pārspīlēts – viss notiek pats no sevis: “Jāņos visa ģimene vienmēr velk tautastērpus.
Manuprāt, tās ir lietas, kas nemaz nav kaut kā īpaši jāuzsver – tās vienkārši notiek ar katru no mums, jo mēs taču esam latvieši ar visu no tā izrietošo, priekiem un bēdām. Neesmu nekad uz ielas vilkusi pastalas vai staigājusi ar zīļu krellēm, tomēr man ir ļoti tuva mūsu folklora, lepojos ar savu zemi. Es cienu latviešu valodu un domāju, ka katram latvietim jāprot pareizi runāt latviski.” Sintijas pusaudžu gados latvietība nebija modē, bet viņa tāpat ar lepnumu sēja matos prievīti vai ausīs lika sudraba koklīšu auskarus: “Vienmēr esmu lepojusies, ka spēlēju kokli un zinu, kā pareizi jāsien pastalas. Mūsdienās patriotisms un latvietība kaut kādā ziņā ir modes lieta. Taču arī, ja tā, tikai prieks, ka arvien vairāk redzam tautastērpus Jāņu vakarā. Arī tad, ja nav pilna tērpa komplekta, cilvēki cenšas pielāgoties, uzpīt vainagu, uzsiet jostu un pasēdēt pie ugunskura.”
Sintijas ģimenei īpaši svarīga ir tieši Jāņu svinēšana – tie vienmēr noris ģimenes mājās Daibes “Kalna muižniekos”. Ciemos brauc draugi, radi, visi iesaistās un svin ļoti lustīgi: “Arī šogad viss nemainīgi – vīrs kūpinās gaļu, ome griezīs rasolu, es cepšu pīrāgus, taisīšu rabarberu kvasu. Mana mamma būs atbildīga par mājas rotāšanu un draugi kurinās pirti. Pēc tam bridīsim pļavā pīt vainagus un vākt pirtsslotas, kurināsim ugunskuru un naktī iesim peldēties.”
Sintijas meitas, kā viņa skaidro, esot kārtīgas jāņotājas – meitenēm ļoti patīk dziedāt, patīk lieli pasākumi: “Kad es augu, man bija salīdzinoši maza ģimene, bet mani bērni aug lielā saimē, jo svētkus vienmēr svinam ar draugiem un viņu ģimenēm, cenšamies veidot un kopt savu paplašināto ģimeni. Tāpēc domāju, ka meitenēm viss šis, ko esmu mērķtiecīgi būvējusi, šķitīs jau pavisam pašsaprotams – tāda loģiski turpināma tradīcija. Pusaudžu gados lūdzu savai omītei man iemācīt jaukt rauga mīklu – viņa mācēja no miltiem, sviesta un piena uztapināt pasaulē pufīgākos pīrāgus. Un tagad arī manas meitas nāk man palīgā, tātad jau šobrīd nododu šo ģimenes recepti tālāk. Mēs bieži sūdzamies, ka ģimenē kaut kas nav iegājies, bet aizmirstam, ka arī senajām tradīcijām taču kaut kur bija sākumpunkts. Kāpēc gan ģimenes tradīciju sākumpunkts nevarētu būt šodienā un sākties tieši ar tevi?”
Ne uzspiest, bet parādīt
Galiņu ģimenē tiekšanās pēc latviskā, protams, nāk no ģimenes, taču ne jau tiešā, didaktiskā formā – tā skaidro Egita. Viņa atminas, cik ļoti viņas opis mīlējis savu zemi, lūkojies pasaulē ar lielu mīlestību un cerību: “Nē, viņš īpaši neievēroja senču paražas, pat nesvinēja saulgriežus. Tas, kas dziļi ietekmēja mani, vairāk bija viņa sajūta par savu zemi, dzimteni. Bet daudz runājām, staigājām pa mežiem. Esmu pārliecināta, ka mūsu ģimenē ļoti stipra latvietība nāk no senčiem, ar viņu dziļo sakņošanos mūsu zemē. Arī mans vīrs Krišjānis ir audzis latviskā ģimenē, un nu šī enerģija ir dubultojusies.”
Egita un Krišjānis viens otram solījās vedībās – pārim uzreiz bija skaidrs, ka viņi nevēlēsies kāzas to tradicionālajā izpratnē, abi gribēja laulāties dabā: “Pamazām nonācām līdz vedībām. Pagrieziena punkts laikam bija tas, ka Ziemassvētkos rūķītis zem eglītes bija nolicis pašaustu vilnas audumu arheoloģiskajam tērpam. Par savu seno tērpu biju sapņojusi jau sen – augstskolas laikā. Studēju vēsturniekos, un vairāki kursa un studiju biedri darbojās dažādās eksperimentālās arheoloģijas un vēstures rekonstrukcijas grupās, kur gatavoja sev senos tērpus. Tolaik cerēju, ka kādreiz man arī tāds būs. Ar Krišjāni runājām, ka būtu bezgala skaisti apprecēties tautastērpos, taču tad likās, ka nepietiks laika nokomplektēt pašiem savus tērpus, turklāt tas ir dārgi. Tā Ziemassvētkos sagādātais pārsteigums kalpoja par iemeslu, lai ātros tempos tiktu kalts, austs un šūdināts viss pārējais.”
Vedības pavada tautasdziesmu dziedāšana, danči un dažādas rituālas darbības. Tostarp notiek līdzināšanas rituāls, kurā jaunais pāris liecinieku klātbūtnē tiek savienots kopīgam mūža ceļam, proti, abi kļūst līdzīgi: “Šajā rituālā mēs apmainījāmies ar gredzeniem. Mūsu vedības notika Krišjāņa senču mājās, kur šobrīd arī dzīvojam, un tās vadīja folkloras kopa.” Ģimenē latviskās tradīcijas izkopj arvien vairāk – rodas dziļāka interese un izpratne: “Abiem dēliem taisījām pirtīžas.
Jaundzimušajai māsiņai vēl neesam paspējuši to izdarīt. Vēl, runājot par latvietību, mums sētā visu gadu ir mastā uzvilkts Latvijas karogs. Mums tas ir ļoti svarīgi. Tas ne tikai svētkos, bet arī ikdienā piešķir svinīgu un pamatīgu sajūtu. Nereti ikdienas darbos acu skats uz mirkli apstājas pie plīvojošā karoga un, nezinu, kā to izskaidrot, bet uzreiz pārņem sajūta, ka patiesībā viss ir ļoti labi, kā tam vajag būt.” Arī Egitas ģimene, tāpat kā Arlitas un Sintijas ģimenes, ar kādiem īpašiem paņēmieniem bērniem latvisko iemācīt necenšas: “Viņi vienkārši ir klātesoši ikdienas solī un svētku reizēs. Un parasti visā ar lielu interesi arī piedalās. Mēs, protams, būtu laimīgi, ja viņi savā turpmākajā dzīvē izkops un godinās senču tradīcijas, bet mēģinu nepieķerties šai domai. Galu galā ar katru paaudzi jau mēs aizvien vairāk kļūstam par pasaules pilsoņiem. Taču Latviju viņi mīl un ar to ir dziļi saistīti jau šobrīd – par to man nav nekādu šaubu!”
Galvenais – būt kopā
“Mana ģimene ir svarīgākais, kas man dzīvē ir. Vienmēr kopīgajiem plāniem došu priekšroku pār maniem individuālajiem plāniem, jo man ir ļoti svarīgi saglabāt ģimenes kopīgās tradīcijas un veidot jaunas. Kāda, piemēram, svētkiem ir nozīme, ja neesam visi kopā un nedarām ierastās foršās lietas?” prāto Katrīna Karele, kuras ģimene ir gan ļoti latviska, gan arī saliedēta. Katrīna stāsta, ka latviskā dzīvesziņa nāk no vecākiem, īpaši mammas Kristīnes, kura pirms nu jau 20 gadiem izveidoja folkloras kopu “Tarkšķi”.
Toreiz ģimene vēl dzīvoja Rīgā, bet nu kopas darbība turpinās Iecavā: “Tas ir viens no mammas darbiem. Šobrīd četrās vecuma grupās pie viņas ikdienā darbojas aptuveni simts iecavnieku – dzied, dejo, iet rotaļās, mācās spēlēt dažādus mūzikas instrumentus. Arī mēs, gandrīz visa ģimene, darbojamies šajā folkloras kopā. Pēdējā laikā sanāk ļoti daudz koncertēt dažādos sastāvos, un savā ziņā tas jau ir kļuvis par darbu arī man un māsai.” Jūnijs folkloristiem ir īpaši noslogots – mēģinājumi, koncerti, pasākumi, tāpēc Katrīna atzīst, ka pati Jāņu diena ar dažām dziesmām liekas kā atpūta.
Kareļu ģimene ļoti labprāt tradīcijas rāda un māca arī citiem, tāpēc ģimene ar prieku piedalās dažādos pasākumos, televīzijas raidījumos: “Man pašai tas viss ir ļoti svarīgi, tādēļ ir forši, ja kaut kas no tā visa nonāk arī pie citiem un ir dokumentēts. Arī pati dalos savos sociālajos tīklos. Man ļoti patīk, ka uz šiem video varu atskatīties, un, protams, ir liels prieks arī saņemt ziņas vai komentārus, ka kāds no mūsu aktivitātēm ir iedvesmojies.” Katrīna skaidro, ka latviskās tradīcijas viņa redz kā tādu gada mērlenti ar svarīgiem atskaites punktiem: “Mēs visi dzīvojam savu dzīvi, ikdienā ejam savus ceļus, tomēr šie brīži mums ir kopīgi. Esam uz viena viļņa, mums visiem ir svarīgi būt konkrētajā vietā un momentā, darīt to, ko darām.”
Meitenei ir nācies saskarties ar to, ka viens otrs jaunietis dalību folkloras kopā uzskata par kaut ko muļķīgu, gandrīz vai apkaunojošu, taču tas nekad nav salauzis Katrīnas vēlmi turēties pie savām vērtībām: “Esmu dzirdējusi no citiem jauniešiem, ka kādā citā pilsētā/skolā folkloras kopā darboties ir gandrīz vai apkaunojums. Pie mums Iecavā gan tas drīzāk ir pat stilīgi.
Šķiet, ka “Tarkšķos” vismaz kādu brīdi darbojušies ir visi iecavnieki.” Kareļu ģimene savās tradīcijās un vērtībās ir ļoti vienota – Katrīna tik nosmej, ka brālis, kurš ir pusaudzis un spēlē futbolu, varbūt pats pie galda neuzsāks dziedāt, taču klusām līdzi dungos gan. Un arī visi pārējie, kas ienāk Kareļu ģimenē, tā teikt, “pavelkas” līdzi viņu entuziasmam: “Piemēram, māsīca Ziemassvētkos atbrauca kopā ar savu draugu. Vai viņš viens sēdēs dīvānā? Nu nē taču – kādā brīdī visi lēks līdzi dejā.”
Kad Katrīnai būs sava ģimene, bērni, viņa ļoti vēlētos, kaut tradīcijas turpinātos: “Ļoti gribētos, lai arī mani bērni šo piedzīvo un ar prieku tajā piedalās, dzied Jāņu dziesmas un spēlē tos pašus mūzikas instrumentus, kurus spēlēju es. Noteikti, ka veidosies daudz un dažādas jaunas tradīcijas, bet ļoti ceru, ka arī manas māsas, brāļa, brālēnu un māsīcu bērni būs tikpat draudzīgi un muzikāli, kādi esam mēs, kā arī piedzīvos tikpat aktīvu un superīgu bērnību, kāda bija mums.”
Kas ir īstens latvietis?
Ir cilvēki, kuri ar latvisko saista ne tikai savu ikdienu vai tikai svinības, bet arī profesionālo darbību, karjeru, studijas. Viena no viņiem ir Arta Krūze, kura līdz folkloristikas studijām nonāca nejauši, taču šobrīd jau studē doktorantūrā un strādā Latvijas folkloras krātuvē (LFK) par zinātnisko asistenti. Artu vienmēr ir interesējusi latviešu valoda un literatūra, tāpēc viņa iestājās Baltu filoloģijas programmā: “Sākotnēji gan biju iecerējusi specializēties valodniecībā, taču manu izvēli par labu folkloristikai ietekmēja tikšanās ar folkloristi un nu jau bijušo kolēģi Baibu Krogzemi-Mosgordu. Pirmo reizi ar Baibu tikāmies universitātē, kad viņa kā vieslektore stāstīja par “Latviešu tautasdziesmu” izdevumiem un darbu LFK. Pēc lekcijas viņa studentiem piedāvāja iesaistīties topošā krājuma veidošanā.
Tā es nokļuvu LFK un izlēmu no universitātē piedāvātajiem moduļiem – literatūrzinātnes, valodniecības, teātra un folkloristikas – izvēlēties tieši folkloristikas studijas. Sākotnēji tautasdziesmu pētniecību un pašas tautasdziesmas uzskatīju par ko arhaisku un savā ziņā neaktuālu mūsdienu pasaulei, taču drīz vien sapratu, ka tas ir mans lauciņš, ka spēju sniegt ieguldījumu latviešu folkloras pētniecībā. Ar tautasdziesmu tekstu un kontekstu izpēti saistīti arī mani nozīmīgākie bakalaura un maģistra studiju darbi.” Arta gan sevi neuzskata par izteikti latvisku cilvēku: “Ja domā stereotipiski, tad es neesmu ne tipiska folkloristikas studente, ne arī izteikti latviska. Bet kas gan ir izteikti latvisks cilvēks? Vai tas, kurš dzīvo viensētā, nozīmīgajiem dzīves svētkiem skapī glabā tautastērpu un ikdienā ēd zirņus ar speķi un rudzu maizi? Vai izteikti latvisks ir tas, kuram ikvienai dzīves situācijai atradīsies pa tautasdziesmai? Manuprāt, tāds jēdziens kā “izteikti latvisks” nemaz nav definējams.
Jāsaprot, ka mūsdienu sabiedrība, mūsdienu Latvija nav nedz tāda, kāda tā bija pirms 100 gadiem, nedz arī tāda, kā pirms 50 un pat ne pirms 30 gadiem. Mūsu dzīves ritmu, tāpat kā dzīves uztveri, nosaka tehnoloģiju un ekonomikas attīstība, jauni sociālie modeļi, kas liek mums kļūt aizvien globalizētākiem. Svarīgākais, manuprāt, ir skatīties cauri laikam un saredzēt to latvisko kodu, to patieso latvisko būtību, kas var izpausties visdažādākajās lietās, kas mūslaiku dzīves steigā itin bieži paliek neievērotas vai līdz galam nenovērtētas.” Arta ir novērojusi, ka mūsdienās attiecībā uz latviskā izkopšanu ir novērojamas divas tendences: “Pirmā – šobrīd modē ir visu veidu brīvības, kas nereti jau pārtop vēlmē noliegt visu esošo.
Ar to es gribu teikt, ka, zūdot pamatvērtībām vai sašķoboties vērtību sistēmai, mainās arī attieksme pret tradīcijām. Tās cenšas noliegt, ignorēt vai ironizēt par tām, neapzinoties, ka pagātne ir pamats tagadnei. No otras puses, redzams, ka cilvēki, dažādu iemeslu vadīti, kļūst arvien piezemētāki, cenšas izzināt savas saknes un piederību gan konkrētai vietai, gan plašāk – Latvijai, kas parāda to, ka mēs kā tauta vēl neesam izšķīduši mūsdienu iespēju pārbagātajā pasaulē, neesam kļuvuši par pasaules pilsoņiem. Vērtējot pašreizējo situāciju Ukrainā, redzams, ka vienota tauta ir stipra tauta, tādēļ ceru, ka notiekošais karš daudziem liks uz mūsu valsti un tās vērtībām palūkoties no jauna, liekot saprast, kam patiesi ir nozīme.”
