Linda Rasa: Latviski par svarīgo Latvijai. Aprit 30 gadu, kopš iznāk “LA” 3
“Rezolūciju mums sakrājies tik daudz, ka tās neviens ne tikai neizlasīs, bet pat nesavāks kopā. Mums vajag nodoties darbam, bet nevis rezolūcijām.” “Mazāk inteliģentiskās un birokrātiskās iedomības, vairāk studēt to, ko centrā un uz vietām dod mūsu praktiskā pieredze, un to, ko zinātne mums jau devusi.” “Ir jācīnās pret “augstmaņu” muļķīgu tiepšanos, papīru jezgu, pārbaudītāju komisiju spēlēšanu, vārdu sakot, dzīvā darba ierēdniecisku iznīcināšanu.” Pirms atklāju, kas ir šo vārdu autors, jāteic – skan gluži mūsdienīgi, vai ne? Zem šiem vārdiem varētu parakstīties vai katra plašsaziņas līdzekļa redaktors, kurš vēlas, lai žurnālisti strādātu plašas sabiedrības interesēs. Tiem piekristu katrs žurnālists, kurš lasītājiem vēsta par politiķu, amatpersonu, ierēdņu darbiem.
Lai man piedod lasītāji, bet šajā vēsturiskajā reizē atļāvos mazliet pašironijas, citējot…Vladimiru Iļjiču Ļeņinu. Šīs vēsturiskās personas iepriekšminētie teikumi bija publicēti ievadrakstā ar virsrakstu “Sākam” “Lauku Avīzes” pirmajā numurā 1988. gada 9. janvārī. Protams, ka toreiz, pirms trīsdesmit gadiem, tā bija nodeva laikam. Laikam, kad Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas izdoto avīžu un žurnālu “galviņas” rotāja sauklis “Visu zemju proletārieši, savienojieties!”. Taču, par laimi, tas jau bija laiks, kad komunisma celšana vairs reti kuram bija prātā, bija sākušies laikmetu grieži, kas drīzumā Latvijai ļāva atgūt neatkarību, brīvību. (Par šiem un citiem valstij un Latvijas cilvēkiem svarīgajiem notikumiem trīsdesmit gadu laikā mēs šodien vēstām “Latvijas Avīzes” īpašajā pielikumā “30 svarīgākie notikumi Latvijai”.)
“Lauku Avīzes” pirmais galvenais redaktors Voldemārs Krustiņš atzinis, ka sākotnējā iecere, izdodot jauno avīzi, bija atspoguļot “jaunākās parādības, kas vērojamas lauku ļaužu dzīvē” pēc iespējas plašākā spektrā. Bet atmodas notikumi lika paplašināt avīzes redzesloku un tā kļuva par vienu no pirmajiem izdevumiem, kas rakstīja par līdz tam noklusētiem Latvijas pagātnes jautājumiem. Pārmaiņas valstī un sabiedrībā ietekmēja arī darbu laikrakstā, un tas no lauku ļaužu uzticību iemantojušā izdevuma 2003. gadā kļuva par dienas laikrakstu ar nosaukumu “Latvijas Avīze”. Šo trīsdesmit gadu laikā uzņēmums no viena laikraksta ir izaudzis par akciju sabiedrību, kas izdod avīzi, vairākus žurnālus, grāmatas, kalendārus, tematiskus izdevumus, un iekļauj arī interneta portālus, radio.
“LA” redakcija 30 gadu laikā jau ir radījusi gandrīz seštūkstoš numuru – šodien iznāk avīzes 5945. numurs. Un neapšaubāmi, daudzveidīgais un mainīgais mediju tirgus, auditorijas prasības ir mainījušas laikraksta izskatu un saturu. Tagad bieži vien jums, cienījamie lasītāji, nākas mūsu rakstos saskarties ne tikai ar vārdiem “mūsu lasītājs vēstulē redakcijai raksta” vai “uz redakciju piezvanīja”, bet arī ar tādiem iespraudumiem kā: “ļaudis sociālajos tīklos sašutuši”, “feisbukā publicēts aicinājums”, “ironizē tvitera lietotāji”. Jaunie, modernie saziņas līdzekļi, internets, ir mainījuši sabiedrības paradumus, kā, kur un cik ātri iegūt informāciju. Tas mainījis redakciju darbu. Taču nemainīga paliek sabiedrības vajadzība pēc ticamas, svarīgas, saprotamas, noderīgas un interesantas informācijas. To mēs, “Latvijas Avīzes” redakcijas darbinieki, cenšamies nodrošināt šajā rakstīto un izrunāto vārdu pārbagātajā laikā. Mūsu pieredzējušie žurnālisti un redaktori strādā, lai jūs, lasītāji, saņemtu uzticamu, pārbaudītu informāciju, svarīgāko, interesantāko notikumu un viedokļu atlasi. Mēs daudzviet dominējošās anonimitātes vietā dodam vārdu personībām, autoriem ar plašām zināšanām, analītisku prātu un dzīves pieredzi. Mēs rakstām latviski par svarīgo Latvijai.
Un paldies visiem “Latvijas Avīzes” lasītājiem, kas laikrakstu abonē un lasa!
