Latgaliešu valoda atšķiras, kā to runā dienvidu daļā vai ziemeļu novados. 2
“Eima, eima” tam ir spilgts piemērs. Dažādās vietās šo frāzi var pateikt atšķirīgi, piemēram, Maltā tas būtu ejom, ejom. Ludzas pusē, no kurienes nāk mana sieva, – īmam, īmam, Kārsavas apkaimē – īdļom, īdļom.
Latgales Simtgades kongresa rezolūcija prasa nodrošināt latgaliešu valodas lietošanu vārdos un rakstos visā Latvijā. Vai nav pārspīlēts?
Paziņojuma autori bija lietojuši taktiku – uzraksti maksimumu ar domu, ka daļu dabūsi. Kas attiecas uz praktisku valodas lietošanu, tas būtu ļoti jauki, ja latgalieši varētu savā rakstu valodā vērsties ar iesniegumiem valsts un pašvaldības iestādēs. Taču nebūtu jāuzspiež, lai tas notiek visā Latvijas teritorijā. Otrs jautājums – vai atbilde jāgaida latgaliešu valodā? Cik būtu tādu cilvēku, kas prastu uzrakstīt iesniegumu latgaliešu valodā bez kļūdām. Arī man tas nesanāktu tik literāri un gramatiski pareizi, kā gribētos – atzīstu savus baltos plankumus. Bet es piekrītu Ilgai Šuplinskai un citiem valodniekiem – ja latgaliešu valodai nav utilitārā lietojuma ikdienā, nav iespējas to izmantot, kāda jēga mācīties gramatiku?
Kā sanāca Kārsavas novadam ar ceļazīmēm, kuras viņi salika latgaliešu valodā? Valsts valodas centrs pieprasīja, lai nomaina tās uz valsts valodu. Lūk, mēs nonākam līdz jautājumam – kāpēc Valsts valodas centrs, kuram jārūpējas arī par latgaliešu valodas aizsargāšanu, to pielīdzina svešvalodai.
Kā tas beidzās?
Domāju, ka par labu Kārsavai – šīs zīmes paliek, bet ar centra atrunu, ka uz priekšu tā nedarīt. Kārsavas novads tagad gatavojas nākamai kārtai, kurā viņi turpinās izvietot ceļazīmes ar uzrakstiem latgaliešu valodā. Tas ir lieliski, un es viņus ar to apsveicu! Kad latvieši brauc ciemos uz Latgali, viņi taču grib sajust vietējo kolorītu, viesmīlību un arī valodu.
Taču skolā latgaliešu valodu nemāca, atliek ģimene vai iela. Kā tas bija jums?
Arī man latgaliskās saknes palīdzēja apzināties ģimenē vecvecāku paaudze – babiņa un dzediņš. Viņi ļoti daudz ar mani runāja, lasīja priekšā. Vectēvam bija sūrs ganuzēna stāsts par izsišanos dzīvē, jo ģimene bija liela – tas mani ļoti iespaidoja. Vidusskolā skolotāja piedāvāja piedalīties jauniešu nometnē “Atzolys” (laviski – asni. – I. P.), kas man bija latgaliskās apzināšanās pagrieziena punkts, jo organizatoriem bija izdevies savākt tā brīža jauniešu ziedu – tur iepazinos ar Kristapu Rasimu, viņa brāli Gunti, ar savu sievu Agnesi, Ingaru Gusānu un dzejnieci Līgu Rundāni – viņas dzejas izmantojam savās dziesmās. Nometnē redzēju, ka latgaliešu kultūra nav tikai folklora, babiņu un dzediņu stāsti, bet dzīvo, dzirkstī un var būt moderna. Kad vēlāk jau piedalījos publiskās runas konkursā Latvijas mērogā, runu teicu latgaliešu valodā un uzvarēju. Kā pēc tam jokoju – vai nu runāju ļoti pārliecinoši, vai arī neviens mani nesaprata.
Ar padsmit gadu nobīdi no malas redzu, ka situācija ir nevis uzlabojusies, bet kļuvusi sliktāka. Dažās skolās latgaliešu valodu var apgūt fakultatīvās nodarbībās, kas balstās tikai uz atsevišķu skolotāju pārliecību. Ģimenēs babiņas un dzediņi iet mazumā vai kļūst jaunāki un nav, kas nodod pieredzi tālāk. Tāpēc piekrītu kongresa rezolūcijas punktam par valodas mācīšanu skolā – ar programmu un skaidri iezīmētu finansējumu.
Vienojāties, kas jādara, taču kurš to visu bīdīs tālāk?
To pašu kongresa pirmās dienas noslēgumā raidījumam “Kolnasāta” jautāju režisoram Viesturam Kairišam un advokātam Agrim Bitānam. Viņi teica, un es arī piekrītu – jābīda pašiem. Līdzīgi kā mūzikā un citās jomās – ar smagu un neatlaidīgu darbu, klauvēšanu pie ministriju un institūciju durvīm, arī apkārtceļus meklējot. Kongress kalpo kā ļoti laba platforma, uz kuras šo jautājumu pacelt nākamajā līmenī. Tur taču piedalījās Valsts prezidents, Ministru prezidents, citas amatpersonas un solīja atbalstu.
Līdzšinējo darbošanos raksturotu kā kampaņveidīgu – uz kaut ko saņemamies, padarbojamies, pasūdzamies, ka mūs apdala, un – iestājas mieriņš. Atkal rīvējamies savās virtuvēs un domubiedru grupiņās. Manā skatījumā, latgaliešu valodas un kultūras jautājumam pieklibo pīārs – stratēģiski virzīts, lobēts risinājums ar pārliecību par rezultātu, kuru gribam sasniegt.
Kongresa rezolūcija pieprasa arī Latgales pašvaldībām oficiāli apstiprināt zili balti zilo karogu.
Par šo jautājumu līdz šim vēl neesmu publiski izteicies… Izturos rezervēti, jo neredzu tam ne tikai lietojumu, bet arī jēgu. Tā sauktais Latgales karogs savulaik tika izveidots sporta spēlēm. Ja skatāmies vēsturiski, tad Latvijas karogs jau ir seno latgaļu cilšu karogs un mums ar to jālepojas.
Jāsaprot pašiem sava iekšējā motivācija – vai tas ir protests pret kaut ko? Ja tas ir protests, vai tā ir labākā forma? Jāņem taču vērā ģeopolitiskā situācija un apstākļi, uz šīm lietām nedrīkst skatīties šauri, tad tās vairāk šķeļ nekā vieno.
