Latviskais skaistums, latviskā traģēdija. Armands Znotiņš recenzē iestudējumu „Hamlets” Latvijas Nacionālajā operā 3
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Operas “Hamlets” partitūrā un libretā ietvertais Šekspīra lugas dinamizētais lasījums guvis pienācīgu izpausmi visos iestudējuma rakursos.
Uz Jāņa Kalniņa operas “Hamlets” jauniestudējumu 2022. gada 16. janvārī devos ar domu “sliktāk vairs nevar būt; tagad var būt tikai labāk”. Tiesa, citi bija vēl skeptiskāki, balstoties uz otru aforismu: “Kad tu domā, ka zemāk krist vairs nav iespējams, kāds pieklauvē no apakšas.” Tomēr jauno uzvedumu varu ieteikt visiem, kurus kaut nedaudz interesē operas māksla. Un ne tikai pašas mūzikas dēļ, jo izrādes veidotāji ar vācu režisori Kristīnu Vuss priekšgalā, tāpat kā atskaņotāju ansamblis, ir paveikuši ļoti cienījamu un profesionālu darbu, kas pastāvīgi saista, nereti pat aizrauj un spēj raisīt dažādas mākslinieciskās un ārpusmuzikālās asociācijas.
Tātad pirmais pieturas punkts – Jāņa Kalniņa “Hamlets”. Pirmizrāde 1936. gadā, otrais iestudējums – 1943. gadā. Vēl pēc gada komponists kopā ar daudziem citiem devās trimdā (operas bukletā piesaukti veseli desmit līdzgaitnieki), un viņa partitūras uz ilgiem gadiem nogūlās dziļos arhīvos. Jānis Kalniņš nodzīvoja līdz pat 2000. gadam, bet Latvijā vairs neatgriezās nekad. Nav jau tā, ka viņa lielformas darbi būtu pilnībā aizmirsti – galu galā opera “Lolitas brīnumputns” vēl salīdzinoši nesen bija redzama Latvijas Nacionālās operas Jaunajā zālē, bet “Hamlets” 2004. gadā piedzīvoja uzvedumu Bauskas pilsdrupās. Taču tieši šis komponista veikums būtu pelnījis pastāvīgu vietu Latvijas Nacionālās operas repertuārā un ievērību ārzemju opernamos, jo Šekspīra traģēdijā balstītā partitūra uzrunā ar individualizētu un laikmetīgu mūzikas valodu, kur vienlīdz spoža ir gan skaņuraksta postromantiskā izteiksme, gan konstruktīviskie vaibsti.
16. janvāra izrāde parādīja arī Mārtiņa Ozoliņa vadītā operas orķestra spēju robežas, bet strādāts acīmredzami bija nopietni, jo daudzi interpretācijas posmi pārliecināja gan ar pūšaminstrumentu krāsām, gan ar muzikālās kopainas un temporitma vitalitāti. Tieši šis aspekts raksturoja arī izrādi kopumā, jo operas partitūrā un libretā ietvertais Šekspīra lugas dinamizētais lasījums bija guvis pienācīgu izpausmi visos iestudējuma rakursos – no operas kora dziedājuma un darbības (šeit arī horeogrāfa Agra Daņiļeviča nopelns) līdz konkrētu personāžu priekšnesumam. Mariss Vētra savās atmiņās atcerējies gan “aristokrātiski aukstu Horāciju”, gan “smagu un cietu Laertu”, taču tagad, 2022. gadā, patiešām varēja noticēt Rinalda Kandalinceva Horācijam kā sirsnīgam un uzticamam Hamleta draugam un Mihaila Čuļpajeva Laertam kā cilvēciskai un jūtīgai personībai. Citiem vārdiem sakot, abi solisti teicami iedzīvināja ne tikai vokālo partiju plastiskumu, bet arī režisores iezīmēto darbības motivāciju. Un tas pats attiecas arī uz mazāk izvērstām lomām Armanda Siliņa, Jura Ādamsona, Andra Kipļuka, Lauras Greckas, Kalvja Kalniņa un Riharda Millera sniegumā.
Protams, spožāki vai mazāk spoži panākumi bija galveno lomu atveidotājiem, kur pirmajā vietā liktu priekšnesuma atbilstību inscenējuma koncepcijai. Vokālais pienesums izklausījās nevienmērīgāks, jo diemžēl ne visiem lemtas Ilonas Bageles apbrīnojamās spējas ar piesātinātu un siltu balss tembru piepildīt operas zāli. Salīdzinājumā ar Ģertrūdi dažbrīd pārlieku trausls dinamiski tembrālais kolorīts piemita ne tikai Ofēlijai, bet arī Hamletam, Klaudijam, Polonijam. Tomēr Ingas Šļubovskas-Kancēvičas dziedājuma precizitātei un tīrībai atbilda arī Jānis Apeinis Klaudija lomā un Krišjānis Norvelis Polonija lomā. Un pats galvenais – Hamleta tēls saucams par neapšaubāmu Andra Ludviga veiksmi, 16. janvāra izrādē solista vokālajai individualitātei īpaši spilgti un stabili izpaužoties tieši spriegākajos un dramatiskākajos toņos.
Kristīnas Vuss un viņas domubiedru veikums ar tā bagātīgo simbolu, metaforu, alūziju klāstu noteikti pelnījis daudz plašāku analīzi par nedaudziem teikumiem. Ļoti ticams, ka iestudējuma iedarbības spēks tikai vēl iegūtu, ja izrādi attīrītu no pāris detaļām vai pat slāņiem, kas uztverami tikai koncepcijas rakstiskajā pieteikumā (šajā ziņā problemātiska šķiet sirdsapziņas personifikāciju simultānā darbība paralēlā pasaulē vai marginālās norādes uz 30. gadu reālijām). Taču centrālais metaforiskais izvērsums manā personiskajā uztverē ir vienlīdz skaists un sāpīgs – atklāsme par emocionāli un intelektuāli daudzpusīgu vidi, ko iznīcina sveša un brutāla vara; atziņa par cilvēcisko attiecību naivitāti un trauslumu, kas nebūt neizslēdz visdziļākos kaislību virmojumus un kas izpaužas arī sabiedriskās un globālās dimensijās – protams, ne jau tikai Jāņa Kalniņa pieredzētajā Latvijā uz okupācijas sliekšņa. Andra Eglīša scenogrāfija ar astoņiem lielformāta gleznojumiem un skulpturālo bākas veidolu ir izcila, Kristīnes Pasternakas kostīmi tāpat, kopā ar gaismu mākslinieku Mārtiņu Feldmani un video mākslinieku Uģi Ezerieti strādāts pie satura ietilpības un stilistiski tīras formas, līdz ar to par vienu no inscenējuma aizraujošākajām īpašībām jānosauc vizuāli noslīpēto rakursu sasaukšanās ar režijas nopietnākajām un veiksmīgākajām idejām.
Rezumējot – Jāņa Kalniņa operas “Hamlets” iestudējumu un tā kvalitātes tomēr uztveru kā pašsaprotamu vērtību, nevis virsotni, pēc kuras atkal būtu jāslīd atpakaļ ierastajā pelēcībā. Tādēļ, ko lai dara, tie paši jautājumi, kas iepriekš. Kad beidzot būs pirmizrāde Lūcijas Garūtas operai “Sudrabotais putns”, ko Latvijas Nacionālās operas vadība periodiski sola kopš 1938. gada sezonas? Kad būs pirmizrāde pirms vairākiem gadu desmitiem sarakstītajai Paula Dambja operai “Karalis Līrs”? Kad repertuārā atgriezīsies Jāņa Mediņa diloģija “Uguns un nakts”, Romualda Kalsona “Pazudušais dēls” un Kristapa Pētersona “Mihails un Mihails spēlē šahu”? Un, visbeidzot, kas īsti noticis ar Gundara Pones operu “Roza Luksemburga”? Iespēju tik daudz, kur varētu iesaistīties arī Kristīna Vuss, Andris Eglītis un vēl citi. Un tomēr – ceru kādreiz sagaidīt arī Viestura Kairiša, Vladislava Nastavševa un Elmāra Seņkova “Hamletu”. Vai nu Jāņa Kalniņa skaņurakstā, vai, bez šaubām, oriģinālversijā.
