Latviskais mantojums – zīme tradīciju iepazīšanai 0
Novembra beigās jau piekto reizi tika pasniegta kultūras zīme “Latviskais mantojums”, ko saņem tūrisma uzņēmēji, kuru ieguldījumu latviskā kultūras mantojuma kopšanā un daudzināšanā novērtējuši nozares eksperti. Šogad Latvija kļuva par 18 šādām tūrisma saimniecībām bagātāka. Vislielāko ieguldījumu šoreiz devuši kurzemnieki.
UNESCO cienīgie suiti
Starp kultūras zīmes “Latviskais mantojums” saņēmējiem kolorītākās noteikti bija suitu sievas, kas pārstāvēja biedrību “EKC Suiti” (Alsungas nov., vad. Dace Martinova), kura darbojas jau 17 gadus. Šī Etniskās kultūras centra (EKC) uzdevums ir suitu kopienas apzināšana, kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšana, aizsargāšana un attīstīšana. EKC izveidojis pastāvīgi apskatāmu suitu tautastērpu ekspozīciju, kuras apmeklētājiem tiek piedāvāts arī šos tērpus uzlaikot un iegūt padomus to darināšanai mājās. Biedrība reizi četros gados organizē starptautisko Burdona festivālu (burdons ir sens, savdabīgs daudzbalsīgas dziedāšanas veids), Suitu kāzas un vada suitu kultūras un sabiedrisko dzīvi. Lielā mērā pateicoties biedrības aktivitātēm, kopš 2009. gada suitu kultūrtelpa ir iekļauta UNESCO pasaules nozīmes kultūras mantojuma sarakstā.
Ar skaistiem tautastērpiem prot rotāties ne tikai Alsungas novadā, bet arī Nīcā, kur “Latviskā mantojuma” zīme piešķirta audējai un šuvējai Regīnai Kalniņai. Viņa interesentiem labprāt pastāstīs par Lejaskurzemes novadu tautastērpu un rakstu tradīcijām un parādīs pašas šūto Nīcas un Pērkones, kā arī Rucavas tautastērpu kolekciju, sniedzot padomus, kā tie jāvalkā. Meistares mantojuma skapī glabājas dvieļi, palagi, segas, cimdi, zeķes un unikālais Pērkones tautastērps.
Novērtēta arī rokdarbnieku kopa “Paukers” (Ventspils nov., vad. Līga Grīnberga), kas darbojas Ances muižas kungu mājā, rādot, kā ada zeķes, cimdus, šalles, džemperus, izšuj dīvāna spilvenus, sedziņas, galdautus, apglezno šalles, auž segas, dvieļus, grīdas celiņus, grāmatzīmes, tamborē rotaļlietas, darina pinumus, koka izstrādājumus un gatavo sklandraušus.
Vēl kurzemnieki lepojas ar Pāces vilnas pārstrādes fabriku (Dundagas nov.) – vienīgo vietu Latvijā, kur vilnas pārstrāde notiek pilnībā – no atvestās vilnas līdz gataviem izstrādājumiem. Vilnas pārstrāde Pācē sākusies jau 19. gs. beigās. Tagad iespējams iepazīties gan ar vēsturiskajām fabrikas iekārtām, kas joprojām darbojas, gan iegādāties dziju, vilnas segas un spilvenus, kas gatavoti tikai no Latvijā audzētu aitu vilnas. Turklāt vilna mazgāta pēc senām metodēm – ar dīķa ūdeni un sāli, maksimāli saglabājot tajā esošo lanolīnu, kas nodrošina siltumu. Apstrādē netiek lietota ķīmija, izņemot krāsas.
Došanos pa Kurzemes “Latviskā mantojuma” apskates vietām vēlams pieskaņot Atvērto kafejnīcu dienām Lībiešu krastā (1. – 2. jūnijs) un Suitu novadā (24. – 25. augusts), kad ne vien oficiālās ēdināšanas iestādes, bet arī lauku sētas piedāvās tūristiem savas virtuves gardumus.
Skalu grozi un pinumi
Latvieši ir lieli sēņotāji, tādēļ bez groziem mežā neiztikt. Pēc tiem var doties uz Bērvircavu (Jelgavas nov., Sesavas pag.) pie Intas Bendrupas, kura atdzīvinājusi mazliet piemirsto skalu grozu pīšanas arodu un aizrāvusi līdzi arī pārējos ģimenes locekļus. Bet šis amats pie diplomētās agronomes atnācis nejauši. Darba gaitās braucot, viņai salūzusi mašīna. Lūdzot palīdzību netālajās mājās, izrādījies, ka starp citiem koka darbiem te nodarbojas arī ar skalu grozu pīšanu. Tolaik bērni vēl studējuši augstskolās, un bijusi vajadzība piepelnīties. Tā Inta pieteikusies palīgos, bet vēlāk uzsākusi patstāvīgu darbošanos, kas nu jau piecus gadus ir ne tikai iztikas avots, bet arī hobijs. Viņa izgatavo pinumus no priedes, liepas, apses un melnalkšņa – grozus gan sēņošanai, ogošanai un piknikam, gan paliktņus, paplātes, sīpolu, ķiploku, malkas un veļas grozus, kā arī groziņus bērniem.
Savukārt Pēteris Tutāns par pinēja amatu ir pateicīgs vecākiem un Tukuma novadā vada “Pinumu pasauli” – vienu no lielākajiem pinēju uzņēmumiem Latvijā, kur izgatavo ne tikai tradicionālos pītos grozus, bet arī sarežģītas dārza mēbeles, virtuves un interjera priekšmetus no klūgām, kuru pievienoto vērtību rada simtprocentīgs roku darbs, jo ceļā no klūgu audzēšanas līdz gatavam izstrādājumam amatnieki iztiek bez tehniskiem palīglīdzekļiem.
Sēlijas pļavu mantojums
“Latviskā mantojuma” zīmi par ļoti neparasto pļavu daudzināšanu saņēma arī biedrība “Ūdenszīmes”, kas darbojas Kaldabruņas skolā (Jēkabpils nov., Rubenes pag.). Tās vadītāja ir rakstnieces Ilzes Indrānes meita Ieva Jātniece, Jūrmalas pasaku mājas “Undīne” dibinātāja.
Par biedrības vizītkarti uzskatāmas “Siena dienas” – siena skulptūru plenērs, kas jau desmit gadus jūlija sākumā risinās Kaldabruņas skolas ābeļdārzā. “Kad “trekno gadu” laikā daudzi kolēģi pirka dzīvokļus, mani vilka uz laukiem, meklēju un atradu piemērotu dzīvesvietu Sēlijā, meža vidū, bet radās jautājums, ko te darīt. Nolēmu izmantot savu pieredzi nevalstisko organizāciju darbā. Kaldabruņas skola jau gadus trīs bija slēgta, un te arī sāku darboties,” pirmsākumus atceras I. Jātniece.
Tagad skolas telpas izremontētas un tajās iekārtots Pļavas muzejs, kuram ir īpatnējs saturiskais koncepts, izsekojot cilvēka dzīves gājumam. “Pēdējais jaunums ir multimediju ekspozīcija “Pusnakts pļava”, kurā dzirdamas arī vietējo cilvēku balsis – savdabīga, ļoti latviska un bioloģiskajām vērtībām piepildīta – patiesībā ap 40 minūtēm ilga meditācija.”
Vidzemē – bērzu sulas, Latgalē – stikls
Tradīcijas cienošās latviešu mājsaimniecībās bērzu sulas tecināšana ir pavasara darbu saraksta neatņemama sastāvdaļa. SIA “Kainaiži Birzī” (Smiltenes nov.) saimnieks Ervins Labanovskis to ir pārvērtis par ienesīgu rūpalu, raudzējot dzirkstošo bērzu sulu pēc savu vecāku pārbaudītas receptes un apmeklētājiem stāstot, kā tas tika darīts senos laikos.
Savukārt Aleksandrs Logvins ir viens no retajiem, kurš pēc Līvānu stikla fabrikas darbības pārtraukšanas savu nu 34 gadus ilgo pieredzi stikla pūšanā joprojām liek lietā. Viņa filigrāno darbošanos ar izkausētu stiklu var vērot Līvānu Mākslas un amatniecības centrā, kur izveidota Latvijā vienīgā publiski pieejamā stikla pūšanas darbnīca un uzņēmumam “Līvānu stikls” veltīta ekspozīcija.
“Latviskā mantojuma” zīmes saņēmēji – amatu daudzinātāji
1. Rokdarbnieku kopa “Paukers” (Ventspils nov.) – par Ances amatu prasmēm.
2. “Rideļu dzirnavas” (Engures nov.) – par dzirnavu materiālā mantojuma un amatu prasmju saglabāšanu.
3. Regīna Kalniņa (Nīcas nov.) – par Nīcas tautastērpa darināšanas prasmēm.
4. Pēteris Tutāns (Tukuma nov.) – par pinēja amatu.
5. SIA “Saldus maiznieks” (Saldus nov.) – par maizes tradīciju kopšanu.
6. Biedrība “EKC Suiti” (Alsungas nov.) – par suitu tradīciju uzturēšanu.
7. Igors Ginters, brīvdienu māja “Stūrīši – Branki” (Dundagas nov.) – par lībiešu sadzīves priekšmetu saglabāšanu un ēdienu gatavošanu.
8. Pāces vilnas pārstrādes fabrika (Dundagas nov.) – par vilnas pārstrādes amata uzturēšanu.
9. Inta Bendrupa (Jelgavas nov.) – par skalu grozu pinumu amatu.
10. Biedrība “Ūdenszīmes” (Jēkabpils nov.) – par pļavu daudzināšanu.
11. Jaunpils Amatu māja (Jaunpils nov.) – par amatniecības prasmju popularizēšanu.
12. Aušanas un rokdarbu darbnīca “Ozolkalna klēts” (Madonas nov.) – par aušanas prasmēm.
13. Viesnīca “Meke” (Salacgrīvas nov.) – par mūsdienīgu risinājumu latviskās vides un vēsturisko ēku iedzīvināšanai un saglabāšanai.
14. Agnis Elperis, “Cēsu maize” (Cēsu nov.) – par speltas kviešu maizes cepšanu.
15. SIA “Kainaiži Birzī” (Smiltenes nov.) – par latvisko tradīciju mūsdienīgu attīstību – bērzu sulas ražošanu.
16. Antra Plavgo, “Siguldas Spieķu darbnīca” (Siguldas nov.) – par Siguldas spieķa darināšanas tradīciju uzturēšanu.
17. Aleksandrs Logvins, Līvānu stikla pūtēju darbnīca (Līvānu nov.) – par amatu prasmes – stikla pūšanas tradīciju – saglabāšanu.
18. Lauku māja “Upenīte” (Aglonas nov.) – par tradicionālā Latgales ēdiena gatavošanu.
