Latviskā vidē būsim laimīgāki. Saruna ar Sarmīti Ēlerti 34
Pirms pieciem gadiem, 2012. gada 18. februārī, notika vēsturiskais balsojums, kurā 3/4 daļas pilsoņu referendumā apliecināja, ka Latvijā ir viena valsts valoda un tā ir latviešu valoda. Pēc tam ministrijām uzdeva izdarīt secinājumus “virzīt priekšlikumus”, lai nostiprinātu valsts valodas lomu, vietu un izplatību. Plānus apkopoja, valdība asignēja līdzekļus. Sarmītei Ēlertei kā tālaika valdības galvas Valda Dombrovska padomniecei un spējīgākai partijas ideoloģei uzdeva koordinēt, lai noliktos mērķus īstenotu dzīvē. “Vienotības” politiķi S. Ēlerti aicināju uz sarunu “Latvijas Avīzes” redakcijā.
Kas jums ataust atmiņā, atceroties laiku pirms pieciem gadiem?
S. Ēlerte: Marginālu personu sāktā akcija par krievu valodu kā otru valsts valodu nesekmējās, bet tad parakstu vākšanā ar savu parakstu iesaistījās Nils Ušakovs. Bija skaidrs, ka referendums notiks. Noritēja diskusija sabiedrībā un politiskās partijās, kā uz to reaģēt. Bija viedoklis, ka prasība ir absurda, tāpēc tā jāignorē, tā domāja arī tālaika Valsts prezidents Andris Bērziņš. Tomēr varēja notikt tā, ka referendums notiek un, kaut arī balsu Satversmes izmaiņai nepietiek, lielā skaitliskā pārsvarā ir krievu valodas kā otras valsts valodas atbalstītāji, jo latvieši vienkārši referendumā nepiedalās. Krievija ar rezultātiem manipulētu. Koalīcijas spēki tāpēc pieņēma paziņojumu, ka parakstu savākšanas gadījumā ir jāiet un jāpiedalās referendumā. Balsojumā iznākums bija pārliecinošs. Ar to jautājums par otro valsts valodu – krievu valodu – tika svītrots no darba kārtības, gribu teikt, uz mūžiem.
Uzskatu, ka referendums veicināja nepieciešamību skaidrāk apzināties un izteikt savu identitāti. Drīz pēc tam Saeima pieņēma divus valstiski svarīgus lēmumus, pirmkārt, Satversmes preambulu, kuras būtiskākais teikums skan: Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem. Otrs lēmums bija mainīt Pilsonības likumu, atļaujot dubultpilsonību un nosakot to, ka Latvijas tautas piederīgie ar tiesībām uz pilsonību ir visi latvieši, tātad ar tiesībām uz pilsonību. Ar to “uzņēma klēpī” cilvēkus, kuri savulaik dažādu iemeslu dēļ nebija ieguvuši pilsonību un kuriem ir latviešu saknes, lai kur pasaulē viņi dzīvotu.
Kādi bija praktiskie nostiprinājumi un atdeve valdības piešķirtiem miljoniem? Statistika atklāja, ka valstī bija pilsētas, apdzīvotas vietas, kur balsojums bija diametrāli pretējs nacionālā plebiscīta galaiznākumam.
Jā, lielākoties Latgales pilsētās, bet ne Latgalē. Sekoja tāda kā lēkmjveidīga reakcija steidzīgi kaut ko darīt. Būtu gan vajadzējis darīt jau iepriekš, bet labi, ka vismaz atradās finansējums un griba uzlabot situāciju. Toreiz pirmoreiz tika piešķirta nauda latvietības uzturēšanai ārvalstīs. Nometnēm, kur satiekas bērni, skoliņām un pilsoniskajai sadarbībai ārzemēs. Tas sekmīgi strādā šobaltdien. Otrs virziens bija valodas apmācība, īpaši pierobežā, līdzekļi plašsaziņas medijiem. Valsts valodas loma ir svarīga, bet ne mazāk svarīgi ir veidot cittautiešiem labāku izpratni, kas ir Latvija, kurā šie cilvēki dzīvo, kāda ir tās vēsture, kultūra. Runājot par atdevi – ikkatrs rosinājums integrācijā ir jēdzīgs, jo nav viena globāla risinājuma, kas rāvienā visu noliek vietā. Tas ir process ar ikdienā darāmiem darbiem.
Tagad, pēc pieciem gadiem, ainava nav visai optimistiska. Ievilcies process, ko it kā atbalstīja, ka bērnudārzi pāriet uz latviešu valodu. Piemēram, žurnāliste Sanita Upleja raksta par nepatīkamu pārsteigumu, katru reizi no prombūtnes atgriežoties Latvijas galvaspilsētā – pieaug krievu valodas klātbūtne!
Man grūti nomērīt, vai latviešu valodas kļuvis vairāk vai mazāk, es sarunājos tikai latviski, un nedz veikalā, nedz kafejnīcā, nedz uz ielas man nav nācies saskarties, ka mani nesaprastu. Iespējams, kādam ir atšķirīga pieredze, un esmu dzirdējusi, ka pēc referenduma dažos krievos parādījusies attieksme – protu, bet demonstratīvi nerunāju latviski.
