Māris Zanders: Latviska Rīga – jēdziena saturu meklējot 21
Negrasos komentēt priekšvēlēšanu debates LTV 30. maijā ar Baibas Brokas un Nila Ušakova piedalīšanos, jo būtiskākais tajās bija Ušakova augstprātīgā un rupjā izturēšanās pret raidījuma vadītāju. Parādīja cilvēks sevi visā krāšņumā.
Vienlaikus debates atklāja, manuprāt, nepieciešamību rūpīgāk pārdomāt Ušakova pretinieku retorikā lietoto jēdzienu “latviska Rīga”. Jo tos jēdziena skaidrojumus, kādus liek priekšā “Saskaņas”/”GKR” konkurenti, biedru grupa, kas saimnieko galvaspilsētā, diezgan viegli pavērš par labu sev. Proti, ja tiek teikts, ka pašvaldība pārāk atbalsta sarīkojumus, kuru centrā ir popkultūras figūras no, tā teikt, bijušās PSRS plašajām ārēm, naski tiek celti galdā sarīkojumi ar citas ģeogrāfiskās izcelsmes personāžu dalību. Tikpat ierasti pretenzijas tiek noraidītas, atgādinot par Rīgas kultūras vai arhitektūras objektiem, kuru sakārtošanu domes vadība finansiāli atbalsta. Pārmetumi par komunikāciju ar cittautiešiem krievu valodā arī neliekas efektīvi, jo latviešus tas tieši neskar. Citiem vārdiem sakot, pieteikto jēdzienu “latviska Rīga” Ušakovs & Co pietiekami viegli spēj interpretēt kā nepamatotus pārmetumus ar neskaidru saturu.
Šī teksta ietvaros es piedāvātu nelauzt šķēpus par to, cik vispār latviska Rīga kādreiz ir bijusi un cik etniski viendabīga puslīdz liela pilsēta mūsdienās vispār var būt. Jēdziens ir ieviests apritē, līdz ar to pragmatiskāk ir domāt par tā satura pilnveidošanu. Viena no platformām tālākiem meklējumiem varētu būt tas, ar ko mums asociējas Latvija vispār, neskaitot labi zināmas kultūras izpausmes un kultūrvēsturiskā mantojuma objektus. Viena no šādām netveramām, grūti aprakstāmām, ja tā var teikt, lietām ir rāmums, neagresivitāte, ko kāds ironiskāks prāts varētu arī saukt par noslēgtību, introvertumu. Rīga šodien ir ārišķīga, agresīva, stresaina. Te, protams, var iebilst, ka šādas pazīmes mainīt nav nevienas domes spēkos, tomēr tā gluži nav, jo, ja pilsētas vide ir cilvēkiem vienkārši ērta, draudzīga (un tam nav nepieciešami lieli būvprojekti!), tad tas ietekmē arī emocionālo fonu. Latvija, latviskums man asociējas ar dabu, ar, vienkāršoti izsakoties, zaļumu. Rīga nav latviska arī šādā izpratnē, jo pilsēta, ja neskaita no pagātnes mantotos parkus, kopumā ir putekļaina, pieblīvēta, ne-zaļa. Mēs varam būt ļoti skeptiski par savām iespējām ietekmēt elites lēmumus Latvijā, tomēr, ja noliekam malā aizvainojumus, pašsaprotami ir tas, ka šī ir mūsu valsts, kurā mēs sevi realizējam kā personības. Rīgā mēs esam masa, kurai kāds visžēlīgi piešķir atlaides vai izklaides, jebkāda kritika tiek noraidīta kā nepamatota vai politiski motivēta. Attieksme ir nevis kā pret pilsoņiem, bet sekotājiem sociālajos tīklos, kuriem laiku pa laikam pavēsta “pareizo viedokli”.
Citiem vārdiem sakot, es būtu piesardzīgs mēģinājumos jēdzienu “latviska Rīga” piepildīt ar, tēlaini izsakoties, epizodēm. Nav jēgas latviskuma jēdzienu lietot ar tādu piepildījumu, ka Ušakovs & Co var viegli minēt pretargumentus. Manuprāt, latviska Rīga nozīmē to, ka… Rīga ir Latvijas sastāvdaļa. Un, lai cik tas izklausās pašsaprotami, šobrīd tas tā nav. Runa ir par to, ka domes pašreizējā vadība pretnostāda Rīgu Latvijas valstij. Un ne jau uzsvērti lietojot atšķirīgu vizuālo simboliku, neskaldīsim matus, bet konsekventi iebilstot pret lēmumiem (izglītībā, veselības aprūpē u. c.), kas nepieciešami valstij kopumā. Runa ir par to, ka biedru grupa domes vadībā, manuprāt, apzināti īsteno lojalitātes ārējās pazīmes (salūtu, ziedu nolikšana utt.), vienlaikus kā ķirmis brucinot valsti – piemēram, uzturot tēzi, ka Latvijas valsts ir diezgan neizdevies projekts, toties Rīga gan…
Nobriedusi nācija neapvainojas un nestrīdas par ārējo. Tā pieprasa un īsteno tiesības nosargāt būtisko. Un tas, starp citu, nozīmē spēju būt paškritiskiem, nebūt paviršiem (izdomājām lozungu un miers!). Arī atlicināt laiku savu tiesību īstenošanai, jo tiesības uzliek pienākumus.
Vēlēšanas jau pēc dažām dienām, tomēr domāju, ka pārdomāt pamatjēdzienus ir un būs aktuāli.
