“Latviskums saistās ar jūtu dziļumu!” Cēsu uzņēmējs Renārs Sproģs un producents Ivo Valdovskis atklāj vecmeistaru noslēpumus 0
Linda Kusiņa-Šulce, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
RENĀRA SPROĢA vārds cēsniekiem labi pazīstams – jau vairāk nekā desmit gadu tieši ar viņa gādību Cēsīs Lāčplēša dienā tiek svecēs iedegts Latvijas vārds, bet pēdējos gados to papildina multimediju vēstījums uz Cēsu pils torņa.
Jau iepazīts arī kopā ar līdzproducentu IVO VALDOVSKI veidotais Cēsu pils stāsts tās Dienvidu tornī. Nu to papildina Cēsu Pilsmuižas klētī apskatāma neparasta multimediju izstāde.
Multimediju projekts “Simbolisms” Cēsu Pilsmuižas klētī atvērts jau kopš 29. maija, taču pandēmijas dēļ pagaidām to redzējis ierobežots apmeklētāju skaits. Ikvienam, kura ceļš šovasar vedīs Cēsu virzienā (un arī agrā rudenī, jo izstāde Cēsīs būs apskatāma līdz 20. septembrim, bet pēc tam tā ceļos uz Liepāju), sirsnīgi iesaku veltīt pusstundu un iegremdēties mākslu sintēzē.
Uz septiņiem ekrāniem lielā izmērā jaunās krāsās, skaņās un kustībā savus noslēpumus atklāj vairāk nekā 40 spilgtākie Vilhelma Purvīša, Jaņa Rozentāla, Johana Valtera, Pētera Kalves, Rūdolfa Pērles un citu izcilo latviešu vecmeistaru darbi, kas savulaik Latvijas valsts simtgadē bija izstādīti Parīzē, Orsē muzejā.
Pieskaņojoties izstādes tēmām “mīts – cilvēks – daba”, izcilais pianists Andrejs Osokins ieskaņojis melodijas, interpretējot triju spožo latviešu simbolisma laika skaņražu – Jāzepa Vītola, Emīla Dārziņa un Jāņa Mediņa – darbus. Skaņu celiņu papildina Edvarta Virzas, Fallija, Zemgaliešu Birutas dzeja, ko ierunājuši aktieri Sandra Kļaviņa, Voldemārs Šoriņš un Jēkabs Reinis.
– Kā no latviešu strēlnieku varoņdarbu pieminēšanas, iededzinot svecītes Latvijas kontūrā, nonācāt pie multimediju stāstiem?
R. Sproģis: – Īsais stāsts – kad pirms gadiem piecpadsmit sāku organizēt Lāčplēša dienas pasākumu Cēsīs, gribējās, lai cilvēki tajā uzkavētos ilgāk. Divus gadus uzaicinājām mūziķus, lai bagātinātu programmu, taču sapratām – novembrī grūti panākt, lai cilvēki uzkavētos parkā.
Tad iepazinos ar Māri Kalvi un nolēmām, ka vajadzētu izveidot multimediju stāstu uz pils torņa. Forši, ka var ne tikai nolikt svecītes, bet ir arī priekšnesums, kuru turklāt nevar nokavēt – atnāc piecos vai sešos, vai septiņos, un tas kādā brīdī atkal sākas no jauna. Kad Pēterburgā apmeklēju kino kursus, brīvajā laikā apguvu šīs pilsētas bagāto kultūras piedāvājumu un reiz pamanīju projektu, kurā bija atdzīvinātas vecmeistaru gleznas.
Izstāstīju Ivo un ierosināju, ka vajadzētu ko līdzīgu uztaisīt pie mums. Viņš neatkarīgi no manis nonācis Pēterburgā, paskatījās un piekrita. Pirmais projekts bija tas, ka integrējām Cēsu pils stāstu tās tornī – tas atklājas cauri gadsimtiem 60 000 attēlos, fotografēts katrs ķieģelītis, katra šuvīte un apskatāms 270 grādu leņķī. Panākt 360 grādus nevarējām tādēļ, ka tornī ļoti šaura telpa.
Līdz 2019. gadam Cēsu pilī apmeklētāju tendence bija augoša, tad samazinājās, bet mūsu stāsts šo kritumu amortizēja, jo apmēram 20 procenti nāca skatīties tieši pils stāstu. Tad bija vēl dažādas idejas, teiksim, par to, ka varētu atdzīvināt Gustava Kluča darbus, bet iepazināmies ar Leonardu (izstādes idejas autore ir kultūras producente Leonarda Ķestere. – L. K.-Š.), un viņa lika priekšā simbolistus. Nesen bija noslēgusies izstāde Orsē muzejā Parīzē, un šī bija iespēja parādīt brīnišķīgu mākslas darbu izlasi arī te, Latvijā.
– Šādā projektā ir ļoti daudz dažādu detaļu, sadaļu…
– Jā, viens ir atrast ideju, jau tas ļoti sarežģīti, bet otrs, pie kā strādāja Ivo, ir finansējuma piesaiste. Komercbankas mums atteica, bet “Altum” iedeva aizdevumu. Mēs bijām viens no pieciem projektiem, ar kuriem viņi lepojas, ka tie var piesaistīt ne tikai vietējo apmeklētāju interesi, bet arī ārzemniekus.
I. Valdovskis: – Man lielākais stress bija par to, ka taisi, taisi, bet nezini, kā viss beigās būs. Jo projektā ir daudz cilvēku, katram tik daudz ideju, ka reizēm šķiet – jāiejaucas, jāsaka, kā darīt, un tad atkal: stop, jāpaiet malā un jāļauj viņiem darīt. Naudas piesaiste ir vienkāršākā, radošā daļa ir sarežģītāka.
Esmu pietiekami daudz pieredzējis, nostrādājot 20 gadus reklāmā, vadījis radošo procesu, zinu, ar kādiem izaicinājumiem jāsaskaras, un zinu, kā ar to tikt galā. Reklāma ir process, kas virzīts uz rezultātu, tajā nedrīkst apstāties pusceļā un ļoti svarīga ir atgriezeniskā saite.
Un vēl – ikvienam autoram jau šķiet, ka viņa idejas ir foršas un ģeniālas, bet ne vienmēr tā ir. Reklāma iemāca izmest miskastē simts ideju un paturēt vienu, turklāt to izdarīt tā, lai cilvēks nevis justos demotivēts par simt izmestajām, bet motivēts, ka tā viena ir izdevusies. Tas nav viegli.
– Kurš bija tas brīdis, kad sapratāt: ir?
R. S: – Tajā brīdī, kad Māris bija salicis PDF failu, kad jau varēja redzēt, kuras gleznas izmantosim, ar kuriem dzejoļiem strādāsim. Tad sapratām, ka tas būs riktīgi forši.
I. V.: – Tas, ko sapratām jau ar pilstorņa projektu, un šeit tas attīstījās vēl tālāk, – ir cilvēki, kas sev kādā brīdī iestāstījuši, ka māksla – tas nav viņiem. Bet ar šo projektu mums izdevies viņiem parādīt, ka šādā veidā stāstu var ieraudzīt pavisam atšķirīgi.
Pieļauju, ka pie mākslas domāšanas mazliet jāpieradina, nepietiek, ka reizi gadā aizej uz kādu izstādi. Bet projekciju paņēmiens ir interesants, saistošs, un caur to arī mākslas darbs, iespējams, iegūst jaunu dimensiju. Jauniešus dabūt uz muzeju nav nemaz tik vienkārši, bet ar šādu paņēmienu – jā!
– Plānojat, ka “Simbolisti” varētu būt “Latvijas skolas somas” projekts. Vai izstādei ir vecuma ierobežojums?
R. S.: – Tā der visiem, sākot ar piecus sešus gadus veciem bērniem – to pārbaudījām ar savējiem – un beidzot ar senioriem. Interesanti, ka pieaugušie sabīstas no nāvītes, bet bērniem tieši tie darbi patīk – vai nu viņi nav palikuši tik ļoti racionāli kā pieaugušie, vai, iespējams, nesasaista šos tēlus ar dzīvi, bet viņiem ļoti patīk – gan skelets, gan dīvainā tante, kas ienāk govju kūtī, gan melnā čūska, kas miltus mala, – diezgan baisa glezna, ja tā paskatās.
– Man ļoti patika, ka uz sānu ekrāniem apskatāmi atsevišķi izcēlumi no gleznām, tas, kā elementi uzplūst, ļaujot ieraudzīt gleznas pavisam jaunā leņķī.
I. V.: – Otra lieta, ka daudzas gleznas mēs kā sabiedrība nekad nevarēsim redzēt, jo tās glabājas privātajās kolekcijās, turklāt te var apskatīt ne tikai gleznu, kāda tā ir dzīvē, varbūt tikai 20×30 centimentrus lielu, bet gan augstā izšķirtspējā uz lielā ekrāna…
R. S.: – Jā, bija atnākusi pazīstama māksliniece, Cēsīs dzīvojoša grafiķe, arī viņa teica, ka pamanījusi daudz jauna. Te gleznu var piedzīvot. Man visvairāk patīk, ka ikvienam, kas izstādi noskatās, ir savas asociācijas, ka rodas atšķirīgas emocijas, un tas ir ļoti interesanti.
Cēsu pils stāstam, piemēram, tā nav – tur visiem emocijas ir apmēram vienādas, bet te gamma var būt no smaida līdz skumjām un melanholijai – visu nosaka noskaņa, ar kādu ienāc izstādē. Un otrs, kas man šķiet ārkārtīgi forši, ka šajā projektā ļoti koncentrētā veidā apvienojas māksla, dzeja, mūzika – latviskais kods –, jo mēs jau kā tauta esam ļoti jaudīgi.
– Redz, gandrīz man vārdus no mutes izņēmāt, tieši vēlējos jautāt par latvisko kodu, latvisko identitāti – kas, jūsuprāt, ir tā galvenās sastāvdaļas?
– Droši vien grūti to pateikt divos trīs teikumos. Man šķiet, latvietis sevi pierādījis ar to, ka esam palikuši cauri gadu tūkstošiem – ir daudz citu tautu, kuras izzudušas, bet mēs esam palikuši šajā zemes pleķītī, dzīvojam šeit, mums ir savi tautastērpi, kultūra, valoda un valsts.
Domāju – tas sīkstums arī ir mūsu kods. Un mākslā simbolisms noteikti ir ļoti svarīgs. Te ir tas mītiskais elements, ko var redzēt, lasot vācbaltu grāmatas – viņi ne tikai svinējuši saulgriežus kopā ar latviešiem, bet arī 18., pat 19. gadsimtā pret visādām ligām meklējuši latviešu zāļu sievu, buramvārdu palīdzību – tas man šķiet interesanti.
I. V.: – Daudz esmu domājis par latvisko kodu, un man šī sajūta nez kādēļ visvairāk rotē ap mūziku, šķiet, tā vislabāk spēj to atainot. Emīls Dārziņš, kas tagad skan, Jāzeps Vītols, mūsdienās Ēriks Ešenvalds, visvairāk atskaņotais kormūzikas komponists pasaulē.
Imants Kalniņš – nospēlējiet kādu Kalniņa dziesmu ārzemniekam, un viņš atzīs, jā, labi, bet nekad nebūs tās sajūtas, kuras dēļ latvieši ies lietū, slapjumā, aukstumā klausīties “Alvas zaldātiņus” vai “Betas dziesmu”. Bet noformulēt precīzi, kas tas ir… Var par to pasmaidīt, protams, bet man latviskums saistās ar jūtu dziļumu.
– Esat izveidojuši izstāžu namu “Lumier”. Multimediju izstādes pēdējos gados pasaulē kļūst arvien populārākas – vai redzat savu īpašo nišu?
– Protams, multimediji ir tikai paņēmiens, jo kaut ko uz lielā ekrāna parādīt var katrs. Jautājums ir, kāds tam pamatā stāsts. Jo stāsts jau ir tehnoloģiju neitrāls.
Multimediji ir tas, ko varam izmantot, lai stāstu padarītu par piedzīvojumu. Ļoti daudzi bijuši lielo klasiķu izstādē, esmu piedzīvojis milzīgas mākslas darbu projekcijas alās. Tas ir skaisti, tomēr tur nav īpaša stāsta, tikai multimediji, kas aizgrābj ar savu mērogu.
R. S.: – Te ir Leonardas lielā pievienotā vērtība, jo uztaisīt animāciju, atdzīvināt gleznu – to mūsdienās dara datorprogrammas, bet izdomāt stāstu, salikt mākslasdarbus kopā ar mūziku un dzeju – tas jau ir radošums. Mums ir arī citas idejas darba stadijā. Viena no tādām – interesanti būtu pacelt ārā nezināmas lietas par Rīgas vēsturi, domāju, tur varētu salikt fantastisku 20 līdz 25 minūšu multimediju izstādi.
I. V.: – Šajos divos projektos esam sapratuši, ka uztaisīt projektu vietai, kur ir 100 000 cilvēku, nav vieglāk, kā to radīt vietai ar vairākiem miljoniem iedzīvotāju. Mums ir vēlme attīstīt projektu arī vietās ar lielu cilvēku skaitu.
R. S.: – Tas būtu arī finansiāli izdevīgāk. Piemēram, Rīgā ir 600 000 iedzīvotāju, bet nomas maksa telpām, kurās varētu šādu projektu demonstrēt, mēnesī mērāma ar pieciem cipariem. Neminēšu vārdā konkrētas pasaules pilsētas, bet daudzviet, kur iedzīvotāju skaits ir nesalīdzināmi lielāks, nomas maksa īpaši neatšķiras. Līdz ar to iespēja projektu kaut vai atpelnīt ir daudz lielāka nekā šeit.
I. V.: – Katram šādam projektam svarīgs konteksts. Cēsu pilij tas ir pati pils, Rīgā kādā vēsturiskā ēkā tas varētu būt Rīgas stāsts. Tādēļ nevar izlemt, ko piedāvāt, iepriekš nezinot, kur tas notiks.
