Monika Zīle: Latviskā godīguma jaunās nianses 1
Ārzemēs palaikam sajauc Latvijas un Austrijas karogus – pirmajā acu uzmetienā abiem patiesi liela līdzība, ja nepievērš uzmanību sarkano toņu atšķirībām un balto svītru proporcijai. Taču šī nav vienīgā līdzība.
Aizvadītajā nedēļā ietekmīgi Vācijas mediji publiskoja videosižetu, kurā Austrijas valdošajā koalīcijā ietilpstošās ultralabējās Brīvības partijas līderis un valdības vicekanclers Heincs Kristians Štrahe 2017. gadā Spānijas kūrortā Ibicā tiekas it kā ar krievu oligarha radinieci un pret atbalstu sola dāsnu pretimnākšanas medusmaizi, ieskaitot zaļo ceļu iepirkumos un valsts lielākā preses izdevuma pārņemšanu un stūrēšanu abām pusēm vēlamajā virzienā.
Kā jau bija gaidāms, skandāls izdevās megagrandiozs. No konservatīvās Tautas partijas nākušais kanclers Sebastians Kurcs tūlīt paziņoja, ka viņa vadītajam kabinetam ar Austrijas Brīvības partiju vairs nebūs pa ceļam. H. K. Štrahe un videoierakstā figurējošais viņa kolēģis atkāpās no visiem amatiem, pagūstot sadumpot palicējus neuzticības balsojumam kancleram, un to S. Kurcs laikam neizturēs.
Perspektīvā parlamenta ārkārtas vēlēšanas un viss šādiem gadījumiem atbilstošais ņudzeklis, kuru pēc valsts neatkarības atgūšanas paguvusi iepazīt arī Latvijas sabiedrība. Tāpat esam piedzīvojuši ietekmes tirdzniecības sarunu publiskojumus, un klīst runas, ka daži vēl esot pietaupīti. Tad nu gan lieli brīnumi, viens pīpis – Ibica, “Rīdzene” vai kāda pirts…
Ar Austrijā notikušo nesmukumu iepazinies, pret dzīvi skeptiski noskaņots mūsu līdzpilsonis secina: visur tie politiķi bezgoži. Bez šaubām, notikušais met garu ēnu uz varas ļaudīm. Tomēr, lai cik nīgri skeptiķis smīnētu, visus vienādot neļauj pašu skandālos iesaistīto politiķu attieksme pret notikušo un labas reputācijas jēdziena izpratne.
Politikas vērotāji ir vienisprātis, ka demisionējušā Austrijas vicekanclera karjeras himna nodziedāta, un viņš, neizbēgamo norietu apzinādamies, no amata aizgāja bez stīvēšanās. Jā, solīdams tiesu darbus un nelabvēļu atmaskošanu, taču nemeklēdams iespējas palikt krēslā.
Nekādā ziņā neidealizējot H. K. Štrahi, kurš sava politiskā spēka vadībā izcēlies ar odiozu attieksmi pret imigrantiem un dažādos paudumos balansējis uz neonacisma robežas, gribot negribot jādomā par mūsu labklājības ministri Ramonu Petraviču.
Jau nezin cik ilgi runā par aplokšņu algām viņas vīra uzņēmumā, kur pati pirms ievēlēšanas 13. Saeimā bijusi pie teikšanas. Premjers smalkjūtīgi, bet gana tieši licis ministrei saprast – vajadzētu taču reiz pateikt sabiedrībai, kas atklāts viņas dzīvesbiedra uzņēmumā notikušajā pārbaudē, jo nevalodas traumē valdību. Bet Petravičas kundze turpina justies lieliski savā jau vēlēšanu dienās noskatītajā krēslā, un nešķiet, ka politiskās reputācijas problēma viņu kaut vismazākajā mērā satrauktu.
Reputācija ir novērtējums. Par cilvēkiem runājot – augstākas atzīmes izpelnās cildenu īpašību kopums, un viens no galvenajiem saskaitāmajiem šajā summā ir godīgums. Tā definīciju var izvērst plaši, bet īsākā redakcijā – pa aplinkus ceļiem gūtu labumu noraidīšana. Kā Latvijas politiķi to saprot, būtu gari stāsti.
Taču pilnīgi pietiks ar Ministru prezidenta padomnieka demogrāfijas jautājumos Imanta Parādnieka (Nacionālā apvienība) vizīti pie Valsts policijas priekšnieka, lai iztirzātu brāļa karjeras perspektīvu. “Pa godīgo,” – to I. Parādnieks īpaši uzsvēra, atbildot uz žurnālista jautājumu ar bezrūpīgu smaidu, kurš piestāv jaunas nianses labi zināmos jēdzienos atklājušajiem.
