Latviju varētu uzaicināt ESAO 0
Vācijas ārlietu ministrs Gvido Vestervelle, viesodamies Rīgā, paziņoja, ka Berlīne atbalstīs Latvijas iestāšanās pieteikumu Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā (ESAO jeb angliskajā variantā OECD). Turklāt tam atbalstu izteica arī Dānijas ārlietu ministrs Villi Sevndāls. Latvija uzaicinājumu varētu saņemt nākamgad. Kāpēc tas būtu svarīgi?
Jāatceras, ka ESAO izauga no Vakareiropas tautsaimniecību atdzīvinājušā Māršala plāna pārraudzītājas – Eiropas ekonomiskās sadarbības organizācijas (1948 – 1960), kas iemiesoja arī noteiktus politiskus principus un vērtības. Šobrīd ESAO apvieno pasaules 34 attīstītākās valstis un pārsvarā pievēršas konsultatīvai un pētnieciskai darbībai. Taču dalība organizācijā norāda arī uz noteikta pārvaldības un attīstības līmeņa sasniegšanu, kas sekmē investīciju piesaisti. Bet Latvijas lielākais ieguvums, iespējams, būtu tieši pieeja šīs organizācijas intelektuālajam potenciālam, ko veido iespaidīga datu bāze un simtiem pētnieku, kuri regulāri – katru otro vai trešo gadu – izstrādā ikvienai dalībvalstij veltītus pārskatus ar attiecīgiem ieteikumiem. Tie, protams, paši par sevi ekonomikas izaugsmi nerada, korupciju neizskauž un arī no krīzēm neglābj, jo viss, kā arvien, vairāk atkarīgs ir no valdību praktiskās politikas. Bet iestāšanās šajā organizācijā jeb attīstīto valstu klubā vai, kaut sākumam, tikai uzaicinājums tajā iestāties nenoliedzami būtu pamatīgs ieguldījums ilgtermiņā. Arī sava veida starptautiska atzinība. Tas katrā ziņā ir īsts mērķis, uz kuru virzīties un ko igauņi (atkal viņi) jau ir sasnieguši.
Iestāšanās uzaicinājums Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā nostiprinātu Latvijas pozīcijas neatkarīgi no eirozonas epopejas tālākās gaitas un neatkarīgi no vismaz pagaidām vēl spēkā esošās Rīgas apņemšanās 2014. gadā pievienoties eirozonai (vai kas nu no tās būs atlicis…).
Politiskais kalendārs Rīgai nav no sliktākajiem un būtu izmantojams tāpat kā tuvākajos gados plānotā Lietuvas un Latvijas prezidentūra Eiropas Savienībā.
Šīs nākotnes perspektīvas būtu arī pamatīgi apspriežamas. Varbūt pat vairāk nekā par skaistās nākotnes ieviešanu vienā atsevišķi ņemtā valstī (radikāli, ātri un profesionāli un iesaistot visu progresīvo jaunatni) – kas, protams, ir Ļeņina cienīga tēze vai brīžam kā tāda tiek uztverta, spriežot pēc dažiem tai veltītiem un gandrīz nopietnā tonī ieturētiem komentāriem. Varētu jau uzjautrināties, jo muļķa laišana ir mūsdienu politiskās dzīves sastāvdaļa, un īpaši vēlētāju ķeršana uz muļķa vienmēr tāda bijusi. Latvijā to papildina iniciētās spēles ar referendumiem, kārtējo partiju radīšanas pieteikumi vai mājieni uz to un pārējā kņada, kurā nošķirt svarīgo no mazsvarīgā reizēm patiesi ir grūti. Un tieši tāpēc tik nepieciešami.
