“Latviju sargā stipras sievas!” Latvietes, kuras lauž stereotipus un vislabāk jūtas ārpus komforta zonas 0
Signe Mengote, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Laikā, kad Krievija sākusi nelietīgu un visu pasauli šokējošu karu Ukrainā, arvien vairāk domājam gan par to, kā katrs varam palīdzēt un iesaistīties, lai palīdzētu ukraiņiem, gan arī par savas valsts drošību. Latvijā, atšķirībā no kaimiņvalsts Lietuvas, militārais dienests nav obligāts, bet, neskatoties uz to, arvien pieaug interese par iesaistīšanos Nacionālajos bruņotajos spēkos un Zemessardzē.
Šajās struktūrās nepastāv dzimumu stereotipi – NBS 16% no kopējā karavīru skaita ir sievietes, savukārt Zemessardzē ir 21% sieviešu, kuras dienē jaunu izaicinājumu un patriotisma vadītas.
24. februāra rītā modāmies ar briesmīgām ziņām – neskatoties uz dažādu valstu pārstāvju mēģinājumiem veikt ar Putina režīmu sarunas, izvairīties no konflikta, kas novestu pie karadarbības, Krievijas armija tomēr iebruka Ukrainā. Grūti noticēt, ka mūsdienu pasaulē kas tāds vispār ir iespējams. Internets ir pilns ar ziņojumiem, kas pauž atbalstu Ukrainai – vai tas ir ziedojums, izglītojoša informācija par notiekošo, vai arī vienkāršs Ukrainas karodziņš pie “Facebook” profila bildes, cilvēki visā pasaulē jūt līdzi un atbalsta. Arī Latvijā.
Aizsardzības ministrija nosoda Krievijas uzsākto karu pret Ukrainu, vienlaikus skaidrojot, ka mūsu valstij nav tūlītēju militāru draudu: “Nacionālie bruņotie spēki ir gatavi reaģēt uz jebkādiem apdraudējuma scenārijiem, ja gadījumā Latvijas iedzīvotāju drošība un valsts suverenitāte tiks apdraudēta. Latvija seko līdzi jebkurām militārajām pārmaiņām, un notiek pastiprināta informācijas apmaiņa ar sabiedrotajiem.”
Latvija Ukrainai cenšas palīdzēt, kā vien iespējams, piemēram, kā informē Aizsardzības ministrija: “23. februārī Latvija Ukrainā nogādāja pretgaisa aizsardzības raķešu sistēmas “Stinger”, lai stiprinātu Ukrainas bruņoto spēku pretgaisa aizsardzības spējas un spēju aizsargāt savus iedzīvotājus no Krievijas agresijas.”
Pavisam jauni cilvēki ir spiesti karot, lai aizstāvētu savu valsti no uzbrukumiem, kurus veic varaskārs, totalitārs režīms. Ukrainas iedzīvotāji ir gatavi cīnīties – viņi ir patriotiski, pašaizliedzīgi un apņēmīgi. Viņu vidū ir gan vīrieši, gan arī sievietes.
Arī mūsu Nacionālajos bruņotajos spēkos un Zemessardzē pēdējo gadu laikā pieaug tieši sieviešu skaits. Piemēram, Zemessardzē 2018. gadā sievietes bija 17% no visa personālsastāva skaita, bet 2021. gadā – jau 21%.
Caur grūtībām uz progresu
Viena no viņām NBS ir Mariana Maļinovska – profesionālajā militārajā dienestā darbojas jau sesto gadu. Pienākumi ikdienā ir ļoti daudzveidīgi – Mariana strādā gan ar dokumentiem, gādājot par to apriti, gan piedalās militārajās mācībās, apmāca zemessargus pamatapmācības nometnēs, kā arī ik pa laikam vada sagatavotības nodarbības. Kā viņa izlēma par labu militārajam dienestam? Mariana skaidro, ka, aprunājoties ar kolēģiem, secinājusi – mūsu vidū ir ļoti daudz tiešām patriotisku cilvēku, kuri jau kopš bērnības vai pusaudža vecuma ir sapņojuši kļūt par karavīriem: “Mani vienmēr ir interesējušas filmas par karu, taču es nekad sevi nebiju iztēlojusies militārpersonas lomā.
Vēlējos kļūt par skolotāju, aktrisi, uzņēmēju un ko tik vēl ne, bet vēlme kļūt par militārpersonu radās ļoti nejauši un negaidīti – iepazinos ar puisi, kurš bija karavīrs. Viņam bija atlētisks augums, taisna stāja, kā arī ļoti piestāvēja formas tērps. Es nodomāju – lai vai kādas grūtības man būs jāpārvar, es arī vēlos kļūt par karavīru.” Tas, protams, nav nemaz tik vienkārši, un ir jāpārvar dažādi šķēršļi, jātiek galā ar grūtībām: “Man vislielākās grūtības sagādāja pats sākums – militārās pamatapmācības kurss. ‘
Es mācījos pieņemt jauno profesiju, dzīvi un jauno “es”. Tas bija laika posms, kas man lika novērtēt komforta zonu, kurā dzīvoju līdz brīdim, kad iestājos militārajā dienestā. Aizvien atceros to apmulsuma un neizpratnes sajūtu, jo nezināju, kas mani sagaida un vai spēšu visu pārvarēt. Katru dienu centos iemācīties visu jauno un nezināmo, pielāgoties režīmam – celties 6:30, iet gulēt vēlu, neizgulēties, visu darīt vismaz trīs reizes ātrāk nekā ierasts, nekavēt, pārvietoties ar smago ekipējumu un nakšņot zem teltenes jeb pončo uz plāna paklājiņa guļammaisā.”
Šī profesija sev līdzi nes dažādus spilgtus un neaizmirstamus notikumus – viens no tādiem bija pirmā nakšņošana mežā: “Atceros, kā, pirmo reizi nakšņojot mežā, biju uzvilkusi praktiski visu ekipējumu no lielās mugursomas, jo bija bail nosalt. Šo konkrēto brīdi joprojām pieminu ar smaidu, jo man tolaik bija tikai 19 gadi. Pie manis pienāca instruktori un skaidroja, ka es drīzāk pārkarsīšu nekā nosalšu, bet es pilnā pārliecībā strīdējos pretī: ja es novilkšu visu, ko biju uzvilkusi, tad nosalšu un neizdzīvošu.”
Lelde Melece darbojas Zemessardzē – viņas pienesums galvenokārt ir foto un video uzņemšana un apstrāde gan mācībās, gan pasākumos. Tāpat Lelde piedalās arī lielajās mācībās un papildina savas zināšanas valsts aizsardzībā. Darbošanos Zemessardzē, kā skaidro Lelde, var apvienot gan ar darbu, gan mācībām, gan citiem ikdienas darbiem.
Lelde atceras, ka vēl samērā nesen viņas zināšanas par Zemessardzi nebija plašas, taču tad māsa un mamma centās viņu pierunāt uz trīs nedēļas ilgu piedzīvojumu jeb dalību pamatapmācības nometnē: “No sākuma šī ideja šķita absurda, jo ko gan es varētu darīt Zemessardzē, turklāt vai vispār man tas izdotos. Bet viņām sanāca mani pārliecināt, izstāstot plusus un to, cik pretimnākoši un elastīgi ir nosacījumi. Palīdzēja arī fakts, ka blakus būs viņas un citi pazīstamie. Taču pat tad, ja Zemessardzē cilvēks iestājas viens pats, pieredze liecina, ka ātri vien izdodas atrast draugus – arī, ja motivācija atšķiras, mērķis mums visiem ir viens.”
Šobrīd Leldi Zemessardzē visvairāk piesaista fakts, ka iespējams apvienot divas šķietami neapvienojamas lietas – mākslu un Zemessardzi: “Arī Zemessardze ir māksla, turklāt liela, tikai jāspēj to saskatīt un parādīt citiem. Tas, manuprāt, ir mans galvenais uzdevums.” Runājot par grūtībām, Lelde atklāj, ka vissarežģītāk bijis aptvert, cik maz viņa patiesībā zina par militāro jomu. Tā ir kā cita pasaule – citi noteikumi, normas, valoda, kārtība.
Tas no sākuma biedējis: “Daudz ko nesapratu. Bet, jo vairāk iesaisties, jo vairāk iemācies un zini. Tomēr visam ir vairāki zināšanu un prasmju līmeņi, tāpēc droši varu teikt, ka Zemessardze ir vieta nebeidzamai izaugsmei. Patīkami pārsteidza, cik viegli ir sekot disciplīnai, jo no sākuma šķita, ka tas sagādās vislielākās grūtības. Tagad daudz ātrāk un mierīgāk spēju reaģēt uz lielām pārmaiņām, stresa situācijām vai izaicinājumiem. Lietas, kas nav personīgas, vienkārši ņemu un izdaru, nešaustu sevi par to. Man ir daudz lielāka pārliecība par savām spējām, un jūtos droši par un ar sevi.”
Izkāpt no komforta zonas
Nellija Ozoliņa Zemessardzē iestājās globālās pandēmijas dēļ, kad nācās aiziet no jaunās darba vietas, jo valsts tolaik atteicās izmaksāt dīkstāves pabalstu nepietiekamā darba stāža dēļ: “Pasniedzu angļu valodu bērniem no trīs līdz septiņu gadu vecumam, kas toreiz bija mans lielākais sasniegums – iemācīt svešvalodu cilvēciņam, kurš lāga vēl neprot dzimto valodu. Esmu strādājusi dažādās darba vietās. Tāpat man uzticēti ļoti atbildīgi pienākumi jau kopš agras bērnības un jaunības, piemēram, palīdzot apkopt vecvecmāmiņu.
Varbūt vienmēr esmu alkusi pēc izaicinājumiem. Dzīvojos savā lauku būdiņā viena, jo vecāki baidījās, ka būšu no augstskolas atvedusi vīrusu. Sapratu, ka neesmu cilvēks, kurš var nosēdēt uz vietas, un arī attālinātais darbs nav manai dabai. Skatoties sludinājumus, nekā sev piemērota neredzēju.”
No garlaicības nogurusi, Nellija pētījusi “Facebook”, kur pēkšņi pamanījusi reklāmu ar aicinājumu stāties Zemessardzē: “Tagad kauns atzīt, bet tad vēl līdz galam nesapratu, kas tas ir un ko “ziemā ēd” . Noteikti neziņas dēļ arī pieteicos. Es vienmēr esmu bijusi arī liela Latvijas patriote. Vai jums kaklā nesēž kamols, kad dzirdat grupas “Līvi” dziesmas un dziesmu “Atmostas Baltija!”?”
Nellija atzīst, ka darbošanās Zemessardzē ir pamatīgs darbs ar sevi – ne tikai fiziski, bet arī mentāli: “Man patīk atsaukties uz viena instruktora teicienu: “Atcerieties, jūs nekad nezināt, kad būs nākamā ēdienreize vai kad varēsiet nosnausties!”
Bet pie režīma ātri pierod, un es domāju, ka latvieši jaunā vidē adaptējas ātri, tāpēc iedzīvoties nebija nemaz tik sarežģīti. Mani noteikti norūdīja rīta rosmes – tas man bija pats smagākais. Es tiešām nesapratu, kāpēc cilvēkiem sešos no rīta ir jāskrien un jāvingro, kamēr vari satīties mīkstajā, siltajā guļammaisā un celties vien uz siltajām zemnieku brokastīm.” Visliekāko prieku Nellijai sagādā tieši formas tērpa valkāšana – tas liek justies tuvāk savai valstij un mīļajiem.
Laužam stereotipus
Sabiedrībā pastāv dažādi stereotipi par to, ka militārajā dienestā sievietēm nav vietas. Mariana apgalvo, ka dzimuma atšķirību militārajā jomā nav – gan sievietes, gan vīrieši ir karavīri. Un tomēr, ņemot vērā fizioloģiju, dažkārt gadās situācijas, kad sieviete fiziski nespēj izdarīt kaut ko konkrētu. Šajos gadījumos, saskaroties ar grūtībām, lielākā daļa vīriešu vienmēr pasniedz savu palīdzīgo roku.
Mariana skaidro, ka Nacionālajos bruņotajos spēkos dienē ļoti daudz mentāli un fiziski spēcīgu sieviešu – un sabiedrība to redz: “Bieži vien pievēršu uzmanību pozitīviem komentāriem sociālajos tīklos, kur Latvijas iedzīvotāji uzslavē sievietes par viņu izturību un nepadošanos. Garos pārgājienos ar smagu ekipējumu vienmēr esmu uzmundrinājusi kolēģes, runājot par to, ka apzīmējums “vājā dzimuma pārstāves” noteikti nav par mums!”
Arī Lelde atklāj, ka Zemessardzē dzimumu stereotipu praktiski nav. Brīžos, kad pastāv atšķirība starp vīrieti un sievieti, piemēram – fiziskās sagatavotības normatīvos, tā ir pamatota. Ja tiek uzdots uzdevums visai grupai, tad to izpilda visi vienlīdzīgi.
Ja runā ar katru individuāli, tad, protams, tiek ņemts vērā dzimums, vecums, prasmes un viss cits: “Tā kā Zemessardze ir brīvprātīga, ir prieks par jebkuru, kas gatavs aktīvi darboties. Sievietēm ir iespēja sevi pierādīt: “Protams, ir jūtams atbalsts no vīriešiem fiziski smagākos darbos. Cieņa nepazūd. Arī sievišķība nepazūd. Pirmā lieta, ko izdarīju, atgriezusies mājās pēc trīs nedēļu ilgām pamatapmācībām, – uzvilku kleitu.”
Nellija Ozoliņa ir dzirdējusi par dzimumu nevienlīdzību dažādās nozarēs, taču dienestā neko tādu piedzīvot nav nācies: “Protams, vīrietis vienmēr paliks vīrietis un tas ir viņa asinīs – palīdzēt vājajam dzimumam. Bet tas nav slikti. Apzināties, ka vienmēr vari paļauties un ka šajā profesijā neviens zem tanka nepametīs. Zemessardzē ir visdažādākās profesijas un ikvienam ir vienāda iespēja attīstīties un augt.”
Nellija atzīst: ja viņa nebūtu saistīta ar militāro nozari un skatītos no malas, viņai gan jau liktos, ka sievietes nevar būt piemērotas kam tādam: “Taču dienestā esmu ievērojusi, ka sievietes ir acīgākas un uzmanīgākas par vīriešiem. Savukārt vīrieši ir brutālāki, kāds arī noteikti fiziski noturīgāks. Šeit atkal pierādās tas, ka mēs viens otru papildinām.”
Dienē arvien vairāk sieviešu
Sieviešu vēlme darboties Zemessardzē un Nacionālajos bruņotajos spēkos pieaug – uzsver nozares pārstāvji. Ikvienas sievietes dzīves un civilā darba pieredze bagātina Zemessardzi un stiprina Latvijas aizsardzības spējas: “Latvijas armijas personāla politikas pamatprincips, proti, jebkādas diskriminācijas aizliegums, garantē sievietēm drošu dienesta vidi Zemessardzē. Militārajā dienestā tiek atzīta un respektēta jebkura karavīra līdzvērtīga loma neatkarīgi no viņa rases, ādas krāsas, dzimuma, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa, seksuālās orientācijas vai citiem apstākļiem.”
Sievietes stājas Zemessardzē, dodot savu artavu valsts aizsardzības stiprināšanā. Tomēr militārais dienests sievietes piesaista arī daudzu citu iemeslu dēļ, piemēram, vēlme pilnveidot sevi, norūdīt raksturu, paplašināt redzesloku, apgūt militārās prasmes un dažādas specialitātes, uzlabot fizisko formu u. c. Piedaloties mācībās Latvijā un ārvalstīs, zemessargi apgūst un trenē arī rīcību ekstremālos apstākļos un stresa situācijās.
Zemessardze skaidro, ka tur nepastāv dzimumu lomu un pienākumu nošķīrums: “Mācību laikā sievietes un vīrieši pilda tos pašus uzdevumus. Tomēr, veicot personāla plānošanu un atlasi dažādiem amatiem Zemessardzes vienībās, tiek izvērtēta zemessargu civilā izglītība un darba pieredze, lai katru sievieti vai vīrieti vispiemērotākajā veidā varētu integrēt uzdevumu veiksmīgākai izpildei.”
Nacionālajos bruņotajos spēkos šobrīd 16% no kopējā profesionālā dienesta karavīru skaita ir sievietes. Viņas piedalās starptautiskajās misijās un pilda atbildīgus amatus līdzās kolēģiem vīriešiem. Statistika liecina, ka sievietes no Latvijas Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem ir dienējušas Afganistānā, Mali, Vidusjūras reģionā (Somālijas piekrastē) un Kosovā: “Arvien vairāk Latvijas sieviešu nacionālā un starptautiskā līmenī sevi apliecina kā talantīgas, gudras, mērķtiecīgas, aizrautīgas, enerģiskas un savā jomā profesionālas sabiedrības dalībnieces.
Arī armijā sievietes ir pierādījušas savas spējas un zināšanas paveikt uzdevumus tikpat profesionāli un kvalitatīvi kā vīrieši. Sievietes ar savām specifiskajām zināšanām un iemaņām bieži vien būtiski palielina militāro uzdevumu veikšanas efektivitāti.”
Darbs militārajā dienestā prasa gan daudz spēka un enerģijas, gan arī laika. Kā un vai to visu var apvienot ar ģimenes dzīvi un citiem hobijiem? Mariana ir atradusi ļoti veiksmīgu balansu: “Ģimene un sevis pilnveidošana ir manas augstākās vērtības, tāpēc esmu sev izvirzījusi mērķi nekad nevienai nodarbei un/vai hobijam neļaut ietekmēt attiecības ar tuviniekiem un traucēt man attīstīties, kā arī sasniegt mērķus.
Apvienojot dienestu ar nepilna laika studijām, es esmu absolvējusi augstskolu, iegūstot bakalauru grādu psiholoģijā. Es trenējos ielu vingrošanā un pasniedzu fiziskās sagatavotības nodarbības, lasu grāmatas, esmu apceļojusi jau četrpadsmit valstis un turpinu ceļot. Nemitīgi izmēģinu un mācos ko jaunu. Citējot atziņu no semināra par to, kā plānot laiku: “Mēs plānojam nevis laiku, bet gan, kā efektīvi to izmantot”.”
Nellijas ģimene viņu atbalsta. Viņa gan atklāj, ka vecvecāki sākumā bažījās: “Protams, ģimenei ir kaut kāds uztraukums, bet viņi ātri vien aprada ar manu lēmumu. Uzskatu, ka viss, ko es šobrīd daru, atmaksāsies nākotnē.”
Lelde uzsver, viņai ir paveicies, ka Zemessardzē darbojas arī viņas māsa un mamma – no ģimenes nāk tikai atbalsts. Arī sabiedrība saprot, ar pāris izņēmumiem: “Lielāko viedokļu atšķirību esmu novērojusi starp vīriešiem, kuri paši darbojas militārajā jomā, un tiem, kuri ne.
Tiem, kas darbojas, nav nekādu aizspriedumu, viņi pie tā, ka sievietes izvēlējušās militāru nodarbi, ir pieraduši, taču vīriešiem, kuri ar to nav saistīti un, iespējams, pat vienkārši nezina to, cik daudz sieviešu ir profesionālajā dienestā un Zemessardzē, tas šķiet dīvaini un nesaprotami. Starp sievietēm gan šādu viedokļu atšķirību neesmu novērojusi – visas vienmēr atbalsta, novērtējot un respektējot manu izvēli.”
Mariana atklāj, ka militārais dienests ir pamatīgi mainījis viņas dzīves uztveri: “Arī pateicoties psiholoģijas studijām universitātē, esmu iemācījusies uz lietām skatīties citādi – uztvert grūtības kā izaicinājumu, nevis kā mokas, nekad nepadoties, vienmēr pabeigt iesākto, savaldīt savas emocijas, būt izpalīdzīgai, empātiskai un priecāties par mieru mūsu valstī, jo mēs nekarojam.”
Uzziņa
Visi, kuri ir ieinteresēti pievienoties Zemessardzei, ir laipni aicināti to darīt, rakstot uz e-pastu [email protected] vai zvanot pa tālruni – 26426385.
