Simtgadnieki atklāj, ko vēl valstij 4
Kopš pērnā pavasara daudzās pašvaldībās paviesojusies Tautas saimes grāmata, kas veltīta mūsu valsts simtgadei un kuras devīze ir “Mans ceļš. Latvija”. Lai gan priekšroka ierakstīt savas atziņas, atmiņu uzplaiksnījumus un laba vēlējumus ir tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri sasnieguši vai pietuvojušies simt gadu slieksnim, atraidīts netiek neviens rakstītgribētājs. Grāmata iekļauta arī Latvijas Valsts simtgades biroja aktivitāšu programmā.
Sagaida ar tautasdziesmu
“Visos novados, pilsētās un pagastos grāmatas ierašanās tiek ieskandināta ar tautasdziesmu “Ģērbies, saule, sudraboti”, kas kļuvusi par sava veida himnu. Pēc tam informācija par to aizceļo pa visu pagastu, seniori nāk un ieraksta tajā kādu savas dzīves epizodi, kaut ko par savu dzimtu, laiku vai vienkārši vēlējumu Latvijai valsts simtgadē.
Cilvēki, kuri savu dzīves ceļu gājuši kopā ar mūsu valsti, tie, kuriem ir vai drīz būs simts gadu, ir mūsu sabiedrības sociālās atmiņas nesēji. Ja kāds cienījamā vecuma un sliktas redzes dēļ bez palīgiem nevar uzrakstīt to, ko vēlas, viņš diktē saviem mazbērniem un mazmazbērniem vai kaimiņam, un tie labprāt palīdz – uzklausa, uzraksta,” stāsta projekta koordinatore Velta Puriņa. Viņa novērojusi, ka laucinieki ir daudz atsaucīgāki par lielo pilsētu iedzīvotājiem, novērtē iespēju personiski uzrunāt valsti, lai gan ir arī izņēmumi, piemēram, Talsi, Saldus. Vienai no četrām grāmatām, kas ceļo pa Vidzemi, visas lapas jau gandrīz aizpildītas. Patlaban tā atrodas Madonā, bet pēc tam tāpat kā citas grāmatas ceļos uz Rīgu un glabāsies Rīgas Aktīvo senioru alianses telpās, lai pēc tam visas kopā svinīgā ceremonijā tiktu nodotas Latvijas Nacionālajai bibliotēkai glabāšanā. Starp citu, grāmatām ir arī kabatiņas, kurās var ievietot fotogrāfijas vai zīmējumus. Piemēram, kāda simtgadniece savam novēlējumam pievienojusi divus fotoattēlus. Vienā no tiem viņa redzama savā kāzu dienā, otrā – kopā ar visu savu sakuplojušo dzimtu.
Alsungas novada domes priekšsēdētāja Daiga Kalniņa iesaistījusies projekta virzībā kopš pašiem tā pirmsākumiem, jo tieši šajā novadā pērn aizsācies grāmatas ceļš Kurzemē. “Man šī ideja šķiet ļoti interesanta. Seniori aprakstījuši savu dzīves pieredzi, notikumus, kas viņus emocionāli uzrunājuši, bijuši nozīmīgi. Vienam tas bijis pirmās brīvvalsts laiks, otram – darbs kolhozā vai rindas pēc deficīta precēm, citam – Otrā atmoda, vēl kādam – prieks par mazbērnu piedzimšanu. Katram savs redzējums, tādēļ, lasot šo grāmatu, veidojas Latvijas vēstures mozaīka,” viņa saka. Savukārt projekta aktīvists Guntis Rolis no Rucavas novada paralēli veido arī videosižetus gan par Tautas saimes grāmatas iedziedāšanas pasākumiem Latvijas pagastos, gan tās ceļā sastaptajiem Latvijas vienaudžiem un citiem aktīviem, interesantiem senioriem, no kuriem daļa šobrīd apskatāma interneta vietnē “YouTube”, bet grāmatas ceļam pa Latviju un tās pieturvietām var sekot līdzi biedrības RASA mājaslapā. Līdz 18. novembrim vēl ir laiks, tādēļ ikviens, kurš to vēlas, var paspēt pievienot savu novēlējumu, dzīves aprakstu, dzejoli, zīmējumu.
Ko raksta simtgadnieki
Rīgas Aktīvo senioru alianses biedre Marta Melngalve (104), kura dzīvo Juglas pansionātā, nodiktējusi un pati parakstījusi šādu vēlējumu: “Es ceru, ka Latvija atplauks un latviešu tauta varēs lepoties ar savu dzimto zemi. Novēlu, lai aizbraukušie latvieši atgriežas savās mājās un viņu bērni aug latviskā vidē. Stipras latviešu ģimenes ir Latvijas valsts pamats. Latvieši, esiet draudzīgāki!”
Enerģiskais seniors Kārlis Dumbrājs no Madonas dzimis vienā gadā ar Latvijas valsti – 1918. gada 10. decembrī. Savulaik strādājis ceļu būvē, kopā ar ģimeni bijis aktīvs pašdarbnieks un septiņu Latvijas Deju svētku un trīs Dziesmu svētku dalībnieks. Vēstulē, kuru viņš biedrībai atsūtījis gan pa pastu, gan e-pastu, ir šādi vārdi: “Šodien es lepojos ar saviem bērniem, mazbērniem, kuri visi ir ieguvuši augstāko izglītību, stādā Latvijā un ir Latvijas patrioti. Kaut arī mēs, latvieši, esam skaitliski maza tauta, jauna valsts, es lepojos ar izcilajiem panākumiem sportā un kultūrā. Es varu būt ļoti pateicīgs un gandarīts, ka mans paveiktais darbs Latvijas labā ir novērtēts ar augstāko valsts apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni. Novēlu Latvijai saules mūžu!”
Rīdziniece Bogumila Dmuhovska, kura dzimusi Krāslavas novada Kaplavas pagasta Varnaviču ciemā 1917. gada 15. maijā, ne tikai apraksta savu bērnību, bet dalās arī ar dzīves pieredzi: “Nekas nav dzīvē nepārvarams, ir smagums ceļams, šķērslis projām veļams, jo darbs ir darāms, vien vajag drosmes, ticības un spara, lai Latvijas grūtākā pagātne ar vēja spārniem aizplūst un tagadne kā zelta stariņš mirdz, bet nākotne lai atnes visu, it visu to, ko ilgojas tautas sirds! Ar mīlestību un ticību vēlu Latvijai saules mūžu, gudrus, smaidīgus bērnus un atbildīgus, patriotiskus, godprātīgus pilsoņus!”
