Kosmētes bērnu autiņos 0
Aizvien ar zināmu sensacionalitātes garšu apvītās skaistumkopējas (vai kosmētes) profesijas pārstāves praksē gan nereti izpelnījās visai maz komplimentu. Nemaz jau nerunājot par tādiem neredzētiem atgadījumiem kā 1928.gada janvārī, kad kādā ārēji solīdā salonā Rīgā Kalēju ielā policija atklāja visīstāko “izvirtības zaņķi”, netrūka arī profesionāla rakstura pārmetumu. Piemēram, “Aizkulises” 1932. gadā dzēlīgi pauda: “Par nožēlošanu Rīgas kosmētiķu lielais vairums no īstas sieviešu skaistuma kopšanas maz ko saprot; mūsu kosmētiķes vēl atrodas bērnu autiņos.”
Daļēji pie vainas varēja būt izglītība, ko viņas ieguva dažādos kursos, kurus, samaksājot 200 – 300 latu, varēja apmeklēt arī pat ar nepabeigtu pamatskolas izglītību, trijos četros mēnešos līdz ar diplomu iegūstot tiesības praktizēt. Rīgā, piemēram, kosmētiku kā arodu varēja apgūt Pirmajos Latvijas kosmētikas kursos vai arī Zviedru veselības vingrošanas un masāžas skolā. Ideālā variantā kursantei pēc tam katrā ziņā bija jādodas papildināties uz ārzemēm, tomēr praksē nebija noslēpums, ka daudzi ārzemju diplomi ir nopērkami.
“Mūsdienu skaistuma jēdziens ir gluži pretējs dabai un cilvēka dabiskam izskatam. Ķermeņa kults veicinājis skaistumkopšanas kultu. Sievietes, kas atstāj šos skaistuma institūtus, izskatās gandrīz vienādi. Tās pašas sirdsveidīgās lellītes mutes, porcelāna vaidziņi, ar tušu apvilktas uzacis. Starp meitām, mātēm un vecmāmuļām starpība izskatā dažreiz kļūst diezgan maza,” 1930.gadā rakstīja “Latvijas Kareivis”. “Ja jautāsit latvietei, kā viņa izmanto pēcpusdienu, tad izrādīsies, ka viņa visu vakaru nosēž pie kāršu galda, “dāmu kafijās”, sēdēs un visbiežāk dūmainās kafejnīcās. Kādēļ? Tādēļ, ka ķermeņa kultūrai un skaistuma kopšanai pie mums veltī maz vērības,” tik maziepriecinošu ainu latvju sieviešu skaistumkopšanā 1937.gadā iezīmēja žurnāls “Magazina”. Kurš viedoklis bija patiess? Ne velti teic, ka skaistuma iedabai ir tūkstoš seju, un katra no tām uzrunā atšķirīgi…
