Tautas aizrautību ar kosmētiku izmanto arī valsts spirta monopols 0
Lai nepalaistu garām iespēju no tautas aizrautības ar kosmētiskajiem līdzekļiem iegūt jūtamu papildinājumu arī valsts kasei, valsts spirta monopols 1936. gadā sāka ražot pavisam netradicionālu preci – valsts trīskārtīgo odekolonu (vēlāk padomju gados nelabu slavu ieguvušais nosaukums radās no tā, ka odekolona saturā bija 85% spirta un 3% dažādu eļļu). Izskanēja, ka tas nebūšot sliktāks un mazāk noderīgs kā slavenais Ķelnes ūdens, jo bez spirta saturēs arī bergamota un rozmarīneļļu, kuras gan nācās ievest no Vācijas.
Valsts trīskārtīgo odekolonu sākumā pildīja parastajās puslitra valsts degvīna pudelēs (to etiķeti radīja Sigismunds Vidbergs), nosakot, ka tā cenai jābūt vismaz divas reizes zemākai nekā līdzīgiem ražojumiem privātā tirgū (vēlāk – 1,20 – 0,1 l pudelei un 2,70 latu – 0,25 l pudelei). Odekolona izgatavošanā un iepildīšanā bija nodarbināti 23 strādnieki, kas dienā iepildīja ap 4000 pudeļu. Trīskārtīgā sadali nodeva Armijas ekonomiskā veikala rokās, kas to tālāk tirgoja parfimērijas veikaliem, drogu veikaliem un, lai odekolons būtu pieejams arī lauciniekiem, – vīntirgotavās. Odekolonam sabiedrībā tiešām bija liela piekrišana gan samērā zemās cenas dēļ, gan arī tāpēc, ka lielā spirta daudzuma dēļ daudzi to lietoja par dezinfekcijas (un ne tikai…) līdzekli.
1939.gadā trīskārtīgā ražošanu pārņēma valsts dibinātā akciju sabiedrība “Atoms”, kas jūlijā jau laida klajā piecas jaunas tā šķirnes: “Lavandas ūdens”, “Šiprs”, “Baltie ceriņi”, “Pasaciņa” un “Ziedošā pļava”. Drīzumā pārdošanā bija jāparādās arī matūdeņiem ar 60 grādu spirta saturu “Bērzu ūdens”, “Vežetāls” un “Bairums”.
Sākoties padomju okupācijai, visus parfimērijas uzņēmumus nacionalizēja un uz Tomberga, Brīgera, Kikerta un Rimeika fabriku bāzes vairākos posmos vēlāk izveidojās tagadējais uzņēmums “Dzintars”.
