“Vislabāko par samērīgām cenām” 0
Līdz 1939.gadam Rīgas parfimērijas uzņēmumu vidū kā nemainīgs augstas kvalitātes garants izcēlās vācbalta Heinriha Ādolfa Brīgera 1849.gadā dibinātā ziepju un parfimērijas fabrika, kas ražoja “pirmā labuma” tualetes ziepes, parfimērijas un kosmētikas lietiņas. Viena no uzņēmuma “specialitātēm” bija slavenās Brīgera lanolīnziepes. Uzņēmumā veica arī smaržu un odekolonu pildīšanu no Francijas ievestām gatavām kompozīcijām. Brīgera fabriku likvidēja 1939.gadā, tās īpašniekiem repatriējoties uz Vāciju.
Kosmētikas laukā Latvija varēja lepoties arī ar latviešu rūpnieka, provizora A. Tomberga 1922. gadā izveidoto parfimērijas fabriku (Karlīnes ielā 4, veikali Brīvības ielā 24, Aspazijas bulvārī 6). Uzņēmīgais latvietis bija parfimērijas un kosmētisku piederumu uzņēmuma īpašnieks jau pirms Pirmā pasaules kara Maskavā un Odesā, taču viņa centienus sagandēja lielinieku apvērsums. Atgriezies dzimtenē bez graša kabatā, Tombergs drīz spēja atkal nostāties uz kājām, un viņa uzņēmums īsā laikā izvērtās par nopietnāko parfimērijas nozarē, samērā sekmīgi sacenšoties ar vācu un franču konkurentiem. Strādājot ar lozungu “Dot to vislabāko un par samērīgām cenām”, ražotne Latvijas dāmām piegādāja visus modernos skaistumkopšanas līdzekļus, sākot no koncentrētiem smaržūdeņiem un beidzot ar ziepēm, pūderi un krēmiem. Lielāko publikas ievērību bija guvuši smaržūdeņi ar skanīgajiem nosaukumiem “Turaidas Roze”, “Puķu zirnīši”, “Valšu sapnis”, “Parīziete”, “Kleopatra”, “Aīda”, “Seno ēģiptiešu smaržūdens”, “Ceriņi”, “Maijpuķīte,” odekolons “Izīda”. Pircēju netrūka arī Tomberga pēc speciālas receptūras veidotajam medus glicerīna krēmam, smaržīgajām ziepēm, “modernās kosmētikas pēdējam vārdam” – ēģiptiešu skaistuma pūderim, arī “Boratimol” un “Sulfoidal” ziepēm. Tombergs varēja lepoties ar daudzām godalgām, to skaitā arī prestižām – piemēram, “Grand Prix” un Zelta medaļu 1924.gada Starptautiskajā rūpniecības izstādē Londonā, kā arī ar piecām augstākajām godalgām un zelta medaļām Rīgas izstādēs (1922, 1923, 1924, 1925, 1926). Sestajā Rīgas izstādē šīs ražotnes ekspozīcijā skatītāju skatus priecēja, piemēram, ēģiptiešu skaistuma templis, celts no Tomberga medus glicerīna ziepēm.
Rīgā bija arī citi skaistumpreču ražotāji – piemēram, fabrika “Florange” (Kungu 33), kas dažas medicīnisko ziepju sērijas pat eksportēja. A. Rimeika ķīmiskā fabrika ražoja zobupastas, arī slaveno “Nivea” krēmu (ar šādu nosaukumu bija arī zobupasta, kā arī sejas ūdens). Kikerta rūpnīcas piedāvājumā bija zobupastas. Cēsu ielā 11 jau kopš 1914.gada darbojās fabrika “Venus”, kas tikai ar diviem strādniekiem darbību bija sākusi 1891.gadā Kuldīgā. Bet Jāņa Krauliņa un Frīdriha Pokuļa dibinātā “Delta” (Brīvības ielā 129/133), viens no nedaudzajiem pašiem latviešiem piederošajiem uzņēmumiem šajā nozarē, bija slavena ar savām kosmētiskajām ziepēm. Tās, gan nebūdamas visai lētas, kvalitātē krasi atšķīrās no parasto sārmu “lata” ziepēm, kuras dažām trūcīgākām pircējām bija sabojājušas sejas ādu.
“Deltas” ziepēm par pamatu toties ņēma labākos vēršu taukus un kvalitatīvas augu eļļas. Protams, šāds brīnums nevarēja maksāt latu, bet gan divus vai pat trīs latus.
Rīgā bija arī daudzas kosmētiskās laboratorijas, ar īpašu Tautas labklājības ministrijas atļauju parfimērijas izstrādājumus gatavoja arī vairākos skaistumkopšanas salonos.
