Foto – LETA

Pēc raksta “Nabags ar doktora grādu” (“LA”, 1.02.2013.), kurā vēstījām par to, ka Latvijas zinātnieku vidē vērojama noslāņošanās – daļa strādā par Latvijas apstākļiem gana labu atalgojumu, bet citi nesaņem pat minimālo algu, daudzi lasītāji interesējas, kā tad notiek valsts naudas sadale Latvijas zinātnei. Cik liels finansējums zinātnei tiek, un kas un pēc kādiem kritērijiem to dala?

Lasītākie

“Baidens nolēmis skaisti aiziet no dzīves, paņemot sev līdzi ievērojamu daļu cilvēces.” Medvedevs biedē ar Trešo pasaules karu

Kokteilis

Personības TESTS. Kādu iespaidu tu par sevi radi? Šis attēls palīdzēs tev to noskaidrot

TV24

“Laikam par to nevaru stāstīt, bet…” Rajevs atklāj iepriekš nedzirdētu informāciju par Rinkēviča un Trampa telefonsarunu

Lasīt citas ziņas

Izrādās, pat tā samērā nelielā naudas summa, ko Latvijas valsts atvēlē zinātnei, netiek pilnībā izlietota vietējo zinātnieku pētījumiem – no nabadzīgā budžeta tiek atbalstīti arī citu Eiropas Savienības (ES) valstu pētnieki.

Tas ir viens no paradoksiem, ko uzzināju sarunā ar Latvijas Zinātnes padomes (LZP) priekšsēdētāju profesoru Andreju Siliņu. Kā tad tā? Izrādās, runa ir par ES 7. ietvarprogrammas finansētajiem zinātnes projektiem. Lai šī programma darbotos, katra ES dalībvalsts tajā iemaksā noteiktu naudas summu. Latvijas ieguldījums ir astoņi miljoni latu gadā, bet Latvijas zinātnieki projektu īstenošanai no šīs programmas gadā iegūst vien četrus miljonus latu, jo neiztur starptautisko konkurenci. Tikmēr mūsu kaimiņi igauņi spēj no šīs pro­grammas atgūt divreiz vairāk naudas, nekā Igaunija tajā ieguldījusi.

Tālu ceļu veikuši! Ziemeļkorejas karavīri jau ir Mariupolē un Harkivas apgabalā

VIDEO. Par slepkavību aizdomās turētais mēģina aizbēgt no nopratināšanas telpas, sienā izdauzot caurumu

Sprūds: Uzbrukumā ANO miera uzturēšanas spēku bāzei Libānā Latvijas karavīri nav cietuši

“Sanāk, ka esam ļoti dāsni, esam donorvalsts­,” rūgti saka A. Siliņš. “Ja šie četri miljoni, ko palaižam garām, paliktu Latvijā, finansiālā situācija zinātnē būtu daudz labāka. Ar Igauniju savulaik bijām vienā līmenī, bet nu kaimiņvalsts zinātnieki tikuši daudz tālāk nekā mēs. Latvijā zinātnes kopējais finansējums ir 17 miljoni latu gadā, Igaunijā tie ir simts miljoni latu.”

Kaimiņvalsts zinātnieku projektus jau ilgstoši vērtē starptautiskās ekspertīzēs, kamēr Latvijā LZP vētītie projektu pieteikumi šogad pirmoreiz nodoti arī ārvalstu ekspertiem vērtēšanai.

Daļa Latvijas zinātnieku izteikuši bažas, ka pārāk liela zinātnes starptautiskošana var atstāt negatīvas sekas uz humanitārajām un sociālajām zinātnēm, jo ārvalstnieki nespēšot saprast, ka būtiski piešķir naudu, piemēram, “Letonikai”. “Igauņi sapratuši, ka tā saucamās nacionālās zinātnes ir tikpat interesantas ārzemniekiem kā pašiem. Tāpēc viņi daudz zinātnisko darbu gan par igauņu valodu, gan arheoloģiju, gan daudz ko citu publicē arī svešvalodā. Līdz ar to viņi iegūst arī negaidīti augstu starptautisko atzinību un starptautiskā izvērtēšanā humanitārajām un sociālajām zinātnēm prestižs ir viens no augstākajiem. Tomēr nevar arī igauņiem pārmest, ka viņi nerūpētos par savu nacionālo identitāti,” saka A. Siliņš.

Naudas maz, 
dalītāju daudz

A. Siliņš uzskata, ka pirms padsmit gadiem mūsu valsts zinātnieku starptautiskā konkurētspēja bijusi augstāka. Iespējams, tas saistīts ar citādu finansējuma sadales sistēmu. “Toreiz LZP atbildēja par visa valsts finansējuma zinātnei sadali un arī uzturēja kvalitāti. Tagad bāzes finansējumu sadala Izglītības un zinātnes ministrija (IZM), liela daļa naudas vēl aiziet valsts pētījumu programmai. Mēs sadalām tikai desmit procentus un tāpēc par kvalitāti kopumā arī vairs nevaram atbildēt,” skaidro A. Siliņš. LZP šogad varēja sadalīt pētījumiem vien 3,3 miljonus latu. Reāli pat tikai nepilnus 2,3 miljonus latu, jo vēl miljons paredzēts jau iesāktu projektu pabeigšanai.

Valsts pētījumu pro­grammā naudas sadalē pārāk liela ietekme esot ierēdņiem, kurus nevar uzskatīt par zinātnes speciālistiem. Valsts pētījuma programmas ir ļoti vajadzīgas, jo tās ir valsts pasūtījums zinātnei, tomēr naudas sadalē zinātniekiem būtu jābūt lielākai teikšanai, spriež A. Siliņš.

Valsts pētījumu pro­grammā jau 2010. gadā noteikti pieci prioritāri virzieni, un pētījumiem šajos virzienos jānoslēdzas šogad.

Kaut arī valsts pētījumu programmā naudas piešķirts vairāk nekā LZP grantiem – šogad četri miljoni latu – arī šī pro­gramma zinātniekiem nav nekāds glābiņš. Visus gada mēnešus alga no šiem projektiem nesanāk – pērnais finansējums beidzies jau novembrī, bet šā gada tiks sadalīts, iespējams, martā, taču zinātniskajās institūcijās tas nonāks varbūt tikai aprīlī, maijā. Valsts pētījumu programmas pētījumi lielākoties tiek īstenoti četrus gadus – no 2010. līdz 2013. gadam. Vai uz laiku no novembra līdz aprīlim tie būtu jāpārtrauc?

Kad noteiks 
prioritātes?

IZM valsts sekretāra vietniece Lauma Sīka, tiekoties ar zinātniekiem, viņus aicināja padomāt, vai “jūs paši uzticaties mehānismiem, kas sadala zinātnes naudu”. Jauno zinātnieku apvienība (JZA) februārī vēstulē IZM prasīja reformēt zinātnes finansējumu, cita starpā aicinot padarīt zinātnes finansējumu caurspīdīgāku. JZA valdes priekšsēdētājs Gatis Krūmiņš skaidro: bieži vien par iespējām gūt finansējumu projektiem zina tikai institūciju vadītāji, savukārt ierindas pētnieki ir neziņā. Ja informētais vadītājs nav pietiekami aktīvs un čakls, visa institūcija nonāk naudas trūkumā. Šā iemesla dēļ G. Krūmiņš piekrīt IZM viedoklim, ka lielā daļā zinātnisko institūciju vajadzīgas strukturālas reformas un demokratizācija. Turklāt G. Krūmiņš uzskata, ka nepieciešamas pārmaiņas gan LZP, gan Latvijas Zinātņu akadēmijā. Pirmajai esot pārāk mazs svars un ietekme uz IZM lēmumiem, bet otrā zinātnieku vidē tiekot saukta par “pensionāru klubiņu” un jaunie zinātnieki nevēloties tās darbībā iesaistīties.

Vai šābrīža mazo zinātnes finansējumu varētu sadalīt prātīgāk, gūstot lielāku atdevi, jautāju A. Siliņam. “Tā ir tāda bada maize, ka par to pat nav ko plēsties,” atbild LZP priekšsēdētājs.

Taču arī Elektronikas un datorzinātņu institūta direktors Modris Greitēns sacījis, ka “naudu vajag iztērēt lietderīgi” un “vajag prioritātes, vajag stratēģisku skatījumu”. Tas gan vairāk ir akmens valsts dārziņā, jo kurš gan cits lai noteiktu, kurās pētniecības jomās Latvijai ieguldīt naudu būtu visizdevīgāk. Par to, cik nopietni valsts vai, konkrētāk, IZM, kas atbildīga par zinātnes jomu, gatava domāt par stratēģiju un prioritātēm, liecina tas, ka līdz vasarai jāizlemj, kuru nozaru izpēti valsts atbalstīs valsts pētījumu programmā, sākot no nākamā gada, bet pagaidām nav notikusi neviena sanāksme, kurā šī tēma būtu apspriesta. Paredzams, ka prioritātes noteiks steigā.

Turklāt Latvija pagaidām nav izstrādājusi nevienu no Eiropas līmeņa stratēģijas dokumentiem, tā sauktajām ceļa kartēm, kam katrai valstij jānosaka jomas, kurās tās turpmākos gadus specializēsies. Tās būs nepieciešamas, lai pretendētu uz turpmāko finansējumu no ES struktūrfondiem.

Kā dala bada maizi

Atgriežoties pie LZP dalītā finansējuma pētījumiem, A. Siliņš stāsta, ka LZP nolēmusi: nedrīkst pieļaut mazā zinātnes finansējuma izsmērēšanu un dot katram institūtam projektu īstenošanai “kaut mazlietiņ”. “Ko var sagaidīt no projekta, kam uz visu gadu iedoti vien daži simti latu?” vaicā A. Siliņš. Līdz ar to projekti iznāca dārgāki, kas bija vēl viens iemesls tam, ka finansēt varēja tikai nelielu daļu projektu.

LZP noteica, ka viens projekts eksaktajās zinātnēs nevar būt dārgāks par 45 tūkstošiem latu, bet sociālajās un humanitārajās – par 36 tūkstošiem latu. Vidēji šogad viena projekta īstenošana inženierzinātnēs un dabas zinātnēs izmaksās ap 35 000 latu, bet humanitārajās un sociālajās zinātnēs – ap 30 000 latu. Iepriekš viens projekts vidēji izmaksājis ap 15 000 latu, bet “pabarotas” tikai vairāk zinātnieku grupas.

Skaidrs, ka tie, kuri saņēma projektu konkursā atbalstu un lielāku nekā agrāk, ar jauno kārtību ir apmierināti, bet tie, kuri palikuši bešā, domā, ka agrāk bija labāk.

G. Krūmiņš gan uzskata – nauda joprojām tiek dalīta tā, “lai neviens nenomirst”. Proti, katrai zinātniskajai institūcijai tomēr tiek kāds LZP finansētais projekts.

Izlemjot, kurai zinātņu grupai cik naudas no projektu finansēšanai paredzētā pienāktos, LZP izvētīja katras nozares tā saukto zinātnisko produkciju – zinātnisko rak­stu, monogrāfiju, aizstāvēto disertāciju, iegūto patentu daudzumu iepriekšējā gadā. Tika salīdzināts, cik daudz produkcijas katrai zinātņu grupai bijis. “Tā zinātņu grupām, kam produkcijas bija vairāk, iedeva nedaudz vairāk naudas,” skaidro A. Siliņš.

Lemjot, kam dot naudu, tika sasummēts ārvalstu ekspertu (viņi varēja dot līdz 75 punktiem) un LZP ekspertu komisijas (varēja dot līdz 15 punktiem) vērtējums. Redzams, ka vietējie eksperti daudz biežāk devuši maksimālo punktu skaitu, kamēr ārzemnieki to darījuši ļoti reti.

Bešā paliek 
pat akadēmiķi

LZP saka – mazais finansējums un jaunā vērtēšanas sistēma radījusi situāciju, kad pat septiņu akadēmiķu iesniegtie projekti nav ieguvuši finansējumu. Naudas nav pieticis daudzu augsti novērtētu projektu finansēšanai.

Tiem zinātniekiem, kuru projektiem finansējumu tomēr piešķīra, nācās samierināties ar summu, kas ir par 20 procentiem mazāka, nekā tika prasīts. Piešķiramo finansējumu LZP samazināja, lai katrā nozarē varētu finansēt vēl kaut pa vienam projektam. Piemēram, pētniecības projekts fizikā, kuru vada Latvijas Universitātes rektors Mārcis Auziņš, prasīto 45 000 latu vietā saņems vien 36 333 latus.

Vai par krietni mazāku summu projektu vispār būs iespējams īstenot? M. Auziņš teic, ka pamatlietas būs īstenojamas, tomēr budžeta samazinājums atstās iespaidu uz projekta realizācijas gaitu un būs jātaupa uz zinātnieku dalības konferencēs, pieredzes apmaiņas braucienu rēķina.

Tikmēr pavisam bez cerētā finansējuma palikuši, piemēram, tādi zinātnieki kā demogrāfe Pārsla Eglīte, vēsturnieks Guntis Gerhards, jurists un politologs Tālavs Jundzis, bijusī izglītības un zinātnes ministre, pedagoģe Tatjana Koķe, bioloģe Ruta Muceniece un biologs, Daugavpils Universitātes rektors Arvīds Barševskis.

Kopā ar Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisiju LZP cer panākt, ka tiks grozīts valsts budžets un atrasta papildu nauda pētījumiem. Sākumā tika cerēts uz sešiem miljoniem latu, nu LZP spriež, ka situācijas bēdīguma mazināšanai pietiktu arī ar diviem miljoniem.

A. Siliņš saņēmis no finanšu ministra Andra Vilka solījumu, ka papildu finansējums tomēr varētu būt. Premjers un finanšu ministrs pat brīnījies, kāpēc gan IZM jau šā gada valsts budžeta veidošanas laikā nav prasījis vairāk naudas zinātnei. R. Ķīlis atrunājas ar to, ka IZM pakļautas daudzas jomas un citām arī vajadzējis naudu.

“Dombrovskim ir fantastiski ērts izglītības un zinātnes ministrs,” teic G. Krūmiņš. “Ministrs, kurš neprasa naudu nozarei. Viņam nevajag, kaut zinātnei ir zemākais finansējums Eiropā, kamēr visi pārējie ministri stāv rindā pēc papildfinansējuma.”

Sola vēl 27 miljonus

IZM amatpersonas uzsver: lai spriestu par zinātnes finansējumu, nevar raudzīties tikai uz valsts devumu šai jomai. Daudzām zinātniskām institūcijām esot arī lieli pašu ieņēmumi. Piemēram, Organiskās sintēzes institūts slēdz līgumus ar pasaulē vadošajiem farmakoloģijas uzņēmumiem par jaunu medikamentu izstrādi.

Kaut arī Latvijas zinātniekiem nav pārāk veicies, piesaistot finansējumu no ES 7. ietvarprogrammas, Latvijas zinātne finansēta no citiem ES fondiem – Eiropas Sociālā fonda (ESF) un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības fonda (ERAF). Kopumā no 2009. līdz 2015. gadam vairāk nekā 104 miljoni latu – vidēji 14,9 miljoni latu gadā – Eiropas naudas ieguldīts pētniecībā, tostarp zinātnieku atalgojumos.

Turklāt jau šogad Latvijas zinātnē atsāks ieplūst finansējums no ESF un ERAF fondiem – tie būs 27 miljoni, kas paredzēti laika periodam līdz 2015. gadam.

Daļa naudas paredzēta jauno zinātnieku pētījumu atbalstam, vēl daļa – ar tautsaimniecību saistītu pētījumu atbalstam, tāpēc te nepieciešams līdzfinansējums, kas tiks sagaidīts no uzņēmējiem, kam būtu jāsadarbojas ar zinātniekiem.

G. Krūmiņš uzskata: problēmas ar zinātnes finansējumu saistītas arī ar tīrīšanu IZM, kuras laikā ministrs R. Ķīlis atlaida daudzus pieredzējušus jomas darbiniekus. Ilggadējie kadri, rēķinoties ar mazo valsts finansējumu zinātnei, bija iemanījušies panākt, lai Latvijā nemitīgi ieplūstu ES struktūrfondu finansējums un nerastos tāds pārrāvums finansēšanā, kāds ir pašreiz. “Tomēr “uzlikt” zinātni pārsvarā uz ārējo finansējumu diez vai ir pareizi. Citas valstis uzskata zinātni par stratēģisku nozari, tāpēc jābūt pietiekamam bāzes finansējumam no valsts budžeta,” tā JZA vadītājs.

LZP finansējamie tematisko pētījumu projekti 2013. gadā

Kopējā projektu finansējumu summa – Ls 2 266 255.

Darbinieku skaits un atalgojums dažādās zinātniskajās institūcijās 2012. gadā

IZM dati