Egils Līcītis: Jauns, talantīgs politiķis var nolaist uz grunti agrāk plaukstošu uzņēmumu 0
Vides draugi, kuri nevēlas elpot oglekļa izmešus un ēst pārtiku no glifosātu bagātīgi nolaistītiem laukiem, zaļo uzskatu piekritēji, kuri grib peldēties nepiesārņotos ūdeņos, ir satraukušies.
Bārdaini jēzuliņi džemperos un sandalēs, kuri ir “European Greens” vadībā, izstiepuši savu nosmulēto rādītājpirkstu ar līko nagu Latvijas Zaļās partijas virzienā un izslēguši Edgara Tavara vadīto organizāciju no Eiropas zaļo politisko spēku savienības.
Pieņemtais lēmums ir tikpat šausmīgs, kā kad mūsu puisiešus izmestu no vispasaules boiskautu saimes vai Latvijas Futbola federāciju izsviestu laukā no FIFA, jo zustin zūd visi starptautiskie kontakti, aizrobežu saviesīgā dzīve iet secen, latvieši nonāk izolācijā!
Pirms pieciem gadiem šajās aprindās lielā sajūsmībā tika uzņemta ziņa par pirmo ievēlēto zaļo prezidentu pasaulē, Latvijas valsts galvu Raimondu Vējoni.
LZP arvien ir pievienojusies protestiem pret mežu iznīcināšanu Amazonē un arktisko ledu izkausēšanu, pielikusi savu plecu, cik bijis spēciņos, cīņā par resursus taupošas ekonomikas labākām nākotnes izredzēm.
Kad Latvijas zaļo vadībā vecos gorillas ar bruņrupuča domāšanu nomainīja jauns talants Tavars, šķita, ka lietas šķirsies raitāk, zaļās vērtības tiks augstākā godā celtas un jauneklis, gandrīz vēl zēns, kļūs dzimtās partijas reitinga zeltracis.
Ne prātā nenāca, ka LZP kritīs starptautiskā nežēlastībā, tiks nomelnota un saņems vilka pasi no Eiropas dabas draugu ģimenes.
Varbūt atklāts, ka partijas priekšsēdētājs ziemas sezonā staigāja, ģērbies sudrablapsas un nerca ādās, apkurināja māju ar akmeņoglēm un kongresa bufetē izmantoja vienreizējās lietošanas plastmasas traukus.
Kas bijis iemesls nesaticībai, kad Eiropa mūs nesaprot? Konsensuss nav panākts, jo Zaļās partijas pārstāvji Saeimā balsojuši pret kopdzīves likumu, Stambulas konvenciju un mazākumtautību (krievu) tiesībām uz izglītību dzimtajā valodā, uzvedušies kā homofobi un vērsušies pret migrantiem un bēgļiem, turklāt pasīvi piedalījušies kopējās zaļo krājkases cūciņas pildīšanā.
Šādas ļaundarības apēnojušas un aptraipījušas Eiropas zaļo politikas nostādnes, tāpēc mūsējie no Latvijas meitas uzņēmuma atzīti par kaitēkļiem un tagad jādzīvo kā bezpajumtniekiem – kā neatbilstīgiem eirozaļo progresistu, marksistu un liberastu domāšanai.
Kā uzsver Tavars, nesapasīgas bijušas arī ideoloģiskās stratēģijas un zinātniskie uzskati, kādus savā vēsturiskajā ievadrakstā par Grētu Tūnbergu paudis mūsu līderis, bijuši pretrunīgi internacionāli pieņemtajam zaļo viedoklim. Un jauneklis pats – pieskaitīts veciem, reakcionāriem trampistiem!
Līdz ar to LZP nākotne ir biedējoša.
Stingri stāvējusī kā no azbesta būvētā partijas ēka draud sagrūt zaļajiem uz galvas, un jauns, talantīgs politiķis var nolaist uz grunti agrāk plaukstošu uzņēmumu.
Taču daži observatori ir apdomīgi vērtējumā, vai mūsu tā sauktajiem zaļajiem nav izdevies piesist pēdu un pēdējā brīdī aizmukt no sarkano trakomājas.
