FOTO*. Latvijas vilku populācijā plašumā iet ļoti lipīga kaite 5
*Brīdinām, ka fotogrāfijās redzamas nepatīkamas ainas.
Madonas novada Mētrienas pagastā nomedīts ar kašķi slims vilks. Šādi gadījumi, kā izrādās, nav retums, turklāt blīvās vilku populācijas dēļ kaite ļoti strauji progresē. Situāciju vērtē Latvijas Mednieku asociācijas valdes priekšsēdētājs Haralds Barviks:
“Diemžēl, visos Latvijas reģionos arvien biežāk tiek nomedīti šādi, ar kašķi slimi vilki. Tas viennozīmīgi ir slimas populācijas rādītājs. Acīmredzot, mēs vilku skaitu neesam pietiekami labi novērtējuši. Kašķa izplatība lielā populācijas daļā ir viens no rādītājiem, kas liecina par populācijas lielo blīvumu.
Aicinu zinātniekus un Valsts meža dienestu pārskatīt vilku nomedīšanas limita noteikšanas kritērijus, jo šāda kašķa izplatība populāciju apdraud daudz vairāk, nekā medības. Ja slimos dzīvniekus neizmedīs, mēs riskējam populāciju sagraut.
Vēlos pajautāt vilku medību noliedzējiem: vai tiešām jūs vēlaties mežā redzēt šādus vilkus? Ja dzīvē turpinās ieviest viņu idejas, tad jau tuvā nākotnē mēs redzēsim tikai šādus vilkus un pēc kāda laika neredzēsim vispār… Diemžēl, tā ir realitāte, uz ko tiecas plēsēju medību pretinieki.”
Šādus dzīvniekus notverot, izārstējot un atgriežot to dabīgajā vidē, situācija neuzlabotos, jo tajā ir pietiekami liels kašķa ērcītes avots.
Pieredzējušai vilku mednieks Jānis Rozītis no Madonas, kurš nomedījis arī attēlos redzamo dzīvnieku atklāj, ka vilki kašķi iegūst. kožot jenotsuņus, kas sirgst ar šo slimību un savstarpējo kontaktu ceļā.
“Mētrienas pagastā, kur nomedīju slimo dzīvnieku, mīt vilku bars, kurā ir septiņi – astoņi dzīvnieki. Visticamāk, viņi visi ir slimi ar kašķi,” teic mednieks. “Vilku populācija noteikti ir daudz lielāka nekā to lēš zinātnieki. Es personīgi šajā medību sezonā bijuša Madonas rajona teritorijā esmu apzinājis deviņas midzeņu vietas gan teritorijas iekšienē, gan pa tās robežām. Pieticīgi lēšot, ka vienu midzeni apdzīvo pieci dzīvnieki, tie vien jau ir vismaz 40 vilki.
Par lielo vilku skaitu liecina ne tikai kašķis, bet arī šovasar notikušie uzbrukumi mājlopiem. To bija netipiski daudz.
Vasaras postījumu vietu tuvumā nomedītie trīs vilki bija jauni īpatņi, kuri bija apmetušies vilkiem neraksturīgās vietās. Tas liecina, ka pārējās platības jau ir aizņemtas.
Janvārī sāksies vilku riests un dzīvnieki daudz pārvietosies, kontaktēsies un kašķis turpinās strauji izplatīties. Ļoti žēl, ka šī slimība vilku populāciju iznīcina un būtu nepieciešama radikālāka vilku populācijas kontrole. Mēs, mednieki, vēlamies redzēt veselīgu un stabilu vilku populāciju, nevis slimīgu un nīkuļojošu!
Šobrīd (divas nedēļas pirms Ziemassvētkiem – aut.) bezsniega apstākļos jau iztērēta lielākā daļa no nomedīšanas limita. Ja uzsnigs sniegs, limits tiks izpildīts ļoti ātri.
Uzskatu, ka vispareizāk vilkus medīt pēc riesta martā, kad viņi sadalījuši teritorijas. Šādas medības ir visrezultatīvākās un sniedz vislielāko efektu. Taču jau daudzus gadus martā nomedīšanas atļauju vairs nav.”
Skaidro Latvijas mežzinātnes institūta Silava vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš:
“Kašķis sastopams visiem suņu dzimtas dzīvniekiem, arī lapsām un jenotsuņiem. Šie dzīvnieki bara ietvaros bieži kontaktējas viens ar otru un kašķa ērcīte nokļūst no viena dzīvnieka pie otra. Kašķa ērcīte, kā jebkuras slimības ierosinātājs dabā ir sastopama. Šai slimībai ir raksturīgi viļņi, kas uzplaiksnī un noplok.
Ļoti retos gadījumos, ja kašķis ir nelielā mērā un dzīvnieks citādi veselīgs, pastāv neliela iespēja, ka tas atlabs. Parasti kašķis pārņem visu dzīvnieku un tas iet bojā. Kopš veicam monitoringu zināms daudzums kašķainu vilku fiksēts vienmēr.
Viens no avotiem, kur vilki var iegūt šo slimību, ir jenotsuņi, kurus vilki mēdz kost un ēst. Vilks nemēdz līst alās, kurā varētu būt dzīvojis kāds ar kašķi inficēts dzīvnieks. Tā šo slimību drīzāk varētu iegūt lūsis.
Ja vilku barā ir kāds inficēts dzīvnieks, slimība ar laiku var pārņemt visu baru. Mētrienas apkaimē šī slimība ir izplatīta.
Kašķaino dzīvnieku izdzīvošanu veicina arī siltās ziemas. Aukstā ziemā ar bargu salu tie iet bojā, jo nav kažoka ar pavilnu, kas tiem palīdzētu saglabāt situmu. Šādi vilki savulaik ir atrasti nosaluši.
To, vai kašķa izplatību var saistīt ar vilku skaitu, pateikt ir grūti. Kašķa pārnešana drīzāk notiek viena bara iekšienē, nevis no bara uz baru. Slimības pārnešana no bara uz baru notiek daudz lēnāk nekā bara iekšienē.
Janvārī sāksies vilku riests, taču jāņem vērā, ka mūsu novērojumi liecina – kašķainas vilku mātītes nemeklējas. Viņas jūtas slikti un nav gatavas dzimtas turpināšanas.”
Foto no Jāņa Rozīša albuma
