Monika Zīle: Latvijas vidējās izglītības sistēmā milst zem tepiķa vairs nepaslaukāmas problēmas 4
Pamēģiniet atcerēties pēdējos divdesmit piecpadsmit gados vienu skolās un ģimenēs mierīgu lietišķu 1. septembri. Izdevās? Kur nu!
Tradicionāli jau iepriekšējā mācību gada beigās pedagogi atgādina par neizpildītiem darba apmaksas paaugstināšanas solījumiem, politiķi un izglītības ierēdņi izplata miglainus iemeslu paskaidrojumus, apzinīgi vecāki uztraucas, vai labie skolotāji nepametīs profesiju, un vasaras noslēgumā kopējā noskaņā valda neskaidrība un sarūgtinājums.
Visā procesā kaut kas līdzīgs dzirnavām, kuru gaņģus pieskata neapzinīgs melderzellis, tāpēc no maltuves kopā ar augstas proves bīdelējumu birst sēnalas.
Jāteic, nupat publiskotajā OECD (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija) ziņojumā par izglītības rādītājiem dažādās Eiropas un partnervalstīs Latvija nav gluži melnā avs.
Daži skaitļi pat priecē: mums 25–64 gadus veco iedzīvotāju grupā 34 procentiem ir augstākā izglītība, tā ka tuvojamies vidējam 37 procentu līmenim OECD. Daudzām tabulām bagātais ziņojums gan apstiprina labi zināmo – mūsu pedagogiem maksā apmēram divreiz mazāk nekā citur Eiropā, gan satur zemtekstus, par kuriem sabiedrībai vajadzētu nopietni satraukties.
Proti, lielais studentu atbirums Latvijas augstskolās. Dažās programmās tas pārsniedz 40 procentus, kuri līdz šim nav nopietni analizēti, meklējot iemeslus.
Taču nebūtu godīgi deleģēt šo pienākumu augstskolām, kur saņem gatavu iepriekšējā izglītības līmeņa “produktu”.
Atbilde uz jautājumu, kāpēc tik daudzi vidusskolu absolventi izbirst cauri jau pirmās eksāmenu sesijas sietam, jāmeklē Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM), kur līdz šim iztikts ar tekstiem, ka jaunieši mēdz vilties izvēlētajās studiju programmās.
Protams, 10–20 procenti varētu būt, lai gan arī tas ir daudz un valsts budžeta apmaksātajās vietās nozīmē nelietderīgus naudas un resursu tēriņus.
Bet OECD ziņojumā pieminētie 40 (un pat vairāk!) ir ļoti nopietns signāls, ka Latvijas vidējās izglītības sistēmā milst zem tepiķa vairs nepaslaukāmas problēmas, ko atsedz arī centralizēto eksāmenu (CE) rezultāti matemātikā un latviešu valodā – zināšanu līmenis pazeminās.
Taisnību sakot, nav brīnums. Kopš valsts neatkarības atgūšanas izglītības druva pabijusi dažādu politisko arāju ziņā, un skolas ik pēc laika drebina “lēņa” pārvaldības nomaiņas trīce, ko allaž pavada dažādu reformu pieteikumi, kas, arī palikdami pusratā, šķiež pedagogu laiku, nervus un enerģiju.
Stipri mulsina pēdējā laikā no IZM dzīles jau vairākas reizes izspurgušais prātojums, ka CE uzdevumi varbūt ir par grūtu: sak, aprobežosimies ar reizesrēķina zināšanu matemātikā vidusskolas beidzējiem un puse eksāmenus kārtojušo saņems augstāko atzīmi.
Taču prasību pazemināšana, ja IZM nolemtu iet šo ceļu, tikai pasliktinās izglītības maluma kvalitāti, kas jau tagad kļūst apšaubāma: vēl ne gluži atbiras cūkēdienam, bet arī gardu maizi izcept kļūst problemātiski.
