Latvijas vēsturnieki vēlas ķerties pie 50. – 80. gadu padomju dzīves izpētes 0
Pēcstaļinisma laika izpēte Latvijā vēl ir tikai sākuma stadijā, un vajadzēs vairākus gadus, lai gaismu ieraudzītu kādi vispusīgi pētījumi par šo laiku, tomēr Latvijas Zinātņu akadēmijā sarīkotā LU Latvijas vēstures institūta starptautiskā konference varētu būt pirmais izrāviens šajā jomā – tādas noskaņas valdīja ceturtdien notikušā pasākuma dalībnieku vidū.
Konference ”Baltijas valstis PSRS sastāvā: no poststaļinisma līdz pārbūvei. 1953 – 1990” pulcināja itin kuplu un kvalitatīvu dalībnieku pulku no Latvijas, Lietuvas, Krievijas, ASV un Francijas. Pirmā vieta programmā bija ierādīta vēstures zinātņu doktorei, Krievijas valsts humanitārās universitātes profesorei Jeļenai Zubkovai, kas vēsturnieku aprindās pazīstama arī kā 2008. gadā krievu valodā iznākušās grāmatas ”Baltija un Kremlis” autore.
”Padomju vitrīna”
Zubkova pēdējos gados devusi priekšroku pētīt nevis to, kā PSRS politika ietekmēja Baltijas likteni, bet gan kā ”Igaunijas, Latvijas un Lietuvas inkorporācija Padomju Savienībā ietekmēja PSRS projektu kopumā”. Proti, pēc Zubkovas domām, ”padomju Baltija” ir fenomens, kas veicinājis milzīgās valsts eiropeizāciju un modernizāciju. Tāds process sācis izpausties drīz pēc Staļina nāves 1953. gadā un līdz šim maz pētīts. ”Baltijas padomju republikas aiz to robežām dēvēja par ”padomju Rietumiem”. Brīvības gars te bija jūtams daudz vairāk nekā jebkurā citā padomju reģionā,” sacīja vēsturniece. Viņas skatījumā, Baltijas republikas saglabājušas zināmu privileģētību, kas izpaudusies kultūrā, reliģiskajā jomā un tajā, ka tika pieļauti sakari ar emigrāciju. Baltijas iedzīvotāji PSRS mērogā tika uzlūkoti kā labklājības etalons. Baltiju kā ”Padomju Savienības vitrīnu” 60. – 70. gados sāka izmantot, lai ārzemniekos radītu pozitīvu iespaidu par PSRS. ”Baltieši demonstrēja cita veida domāšanu un uzvedību visdažādākajās dzīves jomās. Tieši Baltijā jau kopš 60. gadiem pirmo reizi PSRS izmēģināti dažādi ekonomiskie modeļi, tajā skaitā saimnieciskā aprēķina princips.
Baltijas uzņēmumu augsto produktivitāti un saražotā kvalitāti Zubkova uzskata par galveno iemeslu, kādēļ dažādas padomju ministrijas un iestādes visādos veidos centās ieguldīt savus līdzekļus tieši Igaunijā, Latvijā un Lietuvā. Kas attiecas uz migrantu pieplūdumu, tad tas faktiski jau bija ieprogrammēts padomju ekonomiskās saimniekošanas modelī. Pēc PSRS Valsts plāna komitejas datiem, 60. gadu sākumā Latvijas PSR tikai nekontrolētā ieceļotāju plūsma vien bijusi 16 – 18 tūkstoši cilvēku gadā. Igaunijā 5 – 6 tūkstoši. 60. gadu vidū bijuši mēģinājumi apturēt nekontrolējamo migrāciju, taču viss palicis tikai ”uz papīra”. Tieši Eduarda Berklava nacionālkomunistu 50. gadu vidus pūlēm iegrožot migrantu pieplūdumu Rīgai bija veltīts francūža Ērika Lebūrisa priekšlasījums, kas izpelnījās atzinību ne tikai satura dēļ, bet arī tāpēc, ka tā autors perfekti pārvalda latviešu valodu. Lebūrisa uzstāšanās zināmā mērā atgādināja pirms tam latviešu cilmes ASV profesora Andreja Plakana referātā par Baltijas vēstures pētniecību Rietumos dzirdēto, ka 60. gados rietumnieki uzskatījuši par pilnīgi normālu rakstīt Baltijai veltītus darbus, nezinot nevienu no vietējām valodām. Tad arī radās vēsturiski apcerējumi, kuros tika atzīts, ka Baltija pēc Otrā pasaules kara bijusi neatkarīga, taču tad ”kaut kas notika”, un tā pēkšņi atradās PSRS sastāvā.
Profesors Antonijs Zunda, aplūkojot Rietumu attieksmi pret Baltijas valstu esamību PSRS sastāvā 70. – 90. gados, norādīja, ka 70. gadu pirmajā pusē pastāvējušas lielākās briesmas, ka rietumvalstis varētu atzīt Igaunijas, Latvijas un Lietuvas inkorporāciju Padomju Savienībā ne tikai ”de facto”, kas jau patiesībā notika, bet arī ”de jure”.
Pat ASV valsts sekretārs Henrijs Kisindžers 70. gadu sākumā bija ieskatos, ka Baltijas jautājums tikai nevajadzīgi apgrūtinot PSRS un ASV attiecības. Padomju diplomāti tolaik pat mēguši Baltijas pievienošanu PSRS starptautiski skaidrot tā, it kā tā līdzinātos Aļaskas pievienošanai ASV.
Otrā sekretāra loma
Konferencē piedalījās vairāki lietuviešu vēsturnieki, tostarp Sauļus Gribausks sniedza ieskatu par Baltijas republiku kompartiju centrālkomiteju otro sekretāru lomu, uzsverot, ka šī institūcija kopš 50. gadu vidus Maskavai kalpojusi kā alternatīvs informācijas avots par republikās notiekošo. Otrais sekretārs gandrīz vienmēr bija krievs, ne attiecīgās nacionālās republikas tautības pārstāvis. Lai arī Ņikitas Hruščova varas laikā otrie sekretāri Baltijā tika ieviesti ar ieganstu, ka vietējie funkcionāri ”ir vāji” un nespēj pienācīgi uzraudzīt ekonomiskos jautājumus, patiesībā viņa galvenā misija bija kontrolēt vietējās nomenklatūras darbu, tiesvedību, vietējo VDK, nepieļaut ”nacionālisma izpausmes” un par visu regulāri atskaitīties tieši Maskavai.
Demogrāfe Pārsla Eglīte, skarot migrāciju un demogrāfisko situāciju, aplūkoja arī 80. gadu sākumā pielietotos dabiskā pieauguma stimulēšanas līdzekļus, atzīstot, ka vairākums no tiem šodien dzimstības palielināšanai tomēr nav izmantojami.
Toreiz vara mēģināja stimulēt bērnu skaita pieaugumu ģimenēs, piešķirot atsevišķu dzīvokli kopmītņu istabiņas vietā, ļaujot brīvi izvēlēties, kad iet atvaļinājumā, rosinot samazināt darba dienu mātēm un beidzot apmaksājot arī bērna kopšanas atvaļinājumus, kā arī izmaksājot pabalstus vientuļajām mātēm. Mātēm ar vairāk nekā trim bērniem pienācās bērnudārzs bez rindas, pabalsts bērniem, skolas gaitas sākot, un iespēja iepirkties īpašos, precēm labāk apgādātos veikalos. Pilnībā dzīvē gan visi šie pasākumi neīstenojās, līdz ar to efekts nebija liels. Eglīte uzsvēra, ka uzskatāmāk tomēr dzimstību palielinājis un krasi mirstību samazinājis 1985. gada likums par alkohola un žūpības ierobežošanu.
Paredzams, ka konferencē nolasītie vairāk nekā 20 dalībnieku referāti drīzumā tiks izdoti atsevišķā grāmatā.
