Latvijas vēsture skolās – pabērna lomā? Par ārvalstīm skolēniem veidojas priekšstats no filmām un “Youtube”, bet par procesiem Latvijā.. 19
Signe Mengote, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Karš Ukrainā ar nepastarpinātu tiešumu mūs arvien no jauna konfrontē un liek vilkt paralēles ar Latvijas vēsturi. Šobrīd, kad daudzi ukraiņi zaudē mājas un ģimenes, bieži vien arī tāpēc, ka viņus vardarbīgi izved uz Krieviju, ar laikmetīgu skaudrumu atceramies tos vairāk nekā 44 tūkstošus Latvijas cilvēku, kurus 1949. gada 25. martā padomju okupanti deportēja uz Sibīriju. Vai jaunā paaudze zina savas valsts vēsturi un velk paralēles ar mūsdienu notikumiem? Un kā Latvijas vēsturi māca mūsu valsts skolās? Vai viss ir tā, kā vajadzētu būt? Par to runājam ar vēstures skolotājiem – sava darba entuziastiem.
“Ir datumi, kuri mums ir jāzina, lai mēs būtu, kā man patīk teikt, vidēji inteliģenti pilsoņi. Piemēram, valsts dibināšana, Latvijas okupācija. Un svarīgi ir ne tikai atcerēties konkrētu datumu, bet izprast iemeslus un kontekstu. Tie ir tādi kā pagrieziena punkti, kas maina Latvijas virzības trajektoriju.”
Vairums uzdevumu, kurus vēstures stundās piedāvā Draudzīgā aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas vēstures skolotājs Edgars Plētiens, lielākoties gan ir balstīti uz argumentāciju, skolēnu iesaisti, nevis faktu iekalšanu. Nereti mācību procesā tiek iesaistītas arī aktuālās tehnoloģijas – jaunais kontekstā ar vēstures procesiem: “Tieši šodien mācību stundā skolēniem bija uzdevums no teksta par Otro pasaules karu izveidot tvītus (tvīts – īss ieraksts, domu grauds sociālo tīklu platformā “Twitter”), uzrakstīt tos uz papīra. Bija jāiejūtas tā laika cilvēku, piemēram, nacistiskās Vācijas pilsoņa, ādā un jāveido ieraksts par kara sekām no viņa skatpunkta.”
Edgars stāsta, ka viņam svarīgākais ir veidot saikni ar skolēniem, tāpat arī pārliecību, ka viņi spēs izpildīt uzdevumus un izprast vēstures procesus: “Ja sākumā skolēnam uzdevums šķiet sarežģīts, es atbildu, ka ir sarežģīti, bet nav neizdarāmi. Nevienu nenosodu par to, ka viņš kaut ko nezina. Diskusijas ceļā aicinu domāt, darīt, izprast. Ir skolēni, kuri man paziņo, ka viņus neinteresē vēsture, bet pēc pāris mēnešiem atzīst, ka tomēr interesē gan.” Skolotājs skaidro, ka tie skolēni, kuri par vēsturi iepriekš nav interesējušies, visticamāk, neuzrādīs izcilus akadēmiskos rezultātus, taču svarīgāk par visu ir iemācīties mācīties un domāt.
Bažas par mācību kvalitāti
Šā gada janvārī Rīgas pilī norisinājās diskusija “Vēstures mācība: vieta stundu sarakstā un loma Satversmes vērtību apguvē”, lai pilnveidotu vēstures mācīšanu Latvijas skolās. Tajā piedalījās Valsts prezidents Egils Levits, Vēstures un sociālo zinību skolotāju biedrības pārstāvji, skolotāji un citi nozares eksperti. Prezidents klātesošos uzrunāja, sakot, ka “mēs ik pa laikam dzirdam gaušanos par skolēnu vājajiem rezultātiem eksaktajos mācību priekšmetos. Taču pēdējā laikā aizvien skaļāk publiskajā telpā izskan arī pārmetumi, ka jauniešu izpratne par Latvijas valstiskumu un tā vēsturi ir nepietiekama. Tas liek vaicāt, cik kvalitatīva ir mūsu vēstures izglītība.”
Draudzīgā aicinājuma Liepājas pilsētas 5. vidusskolas vēstures skolotājai un direktores vietniecei izglītības jomā Laurai Laubergai-Nikolovai pēc diskusijas ir pretrunīgas sajūtas: “Skola 2030” eksperti un piekritēji, kuri izveidoja jauno saturu, uzskata, ka vēsturei būtu jāievada jaunietis mūsdienu pasaulē, jārada izpratne par procesiem politikā, ekonomikā, starptautiskajā arēnā, tāpēc šobrīd skolēni nemācās vēsturi pēc hronoloģijas principa. Bet šāda pieeja, manuprāt, veido kosmopolītisku personību un nerada izpratni par cēloņsakarībām. Un ir arī otrs viedoklis – vēsturei ir jāveicina jaunieša piederības sajūta nācijai, valstij, ka tai bērns ir “jāiesakņo nācijā”.
Vēstures un sociālo zinību skolotāju biedrības valdes priekšsēdētāja Baiba Atmane ir novērojusi, ka skolēni vairāk interesējas par Eiropas un ASV notikumiem, ne par Latvijas vēsturi: “Par ārvalstīm veidojas priekšstats, pateicoties filmām un “Youtube” videorullīšiem, bet par procesiem Latvijā izpratne ir mazāka. Tāpēc vien būtisks uzsvars jāliek uz nacionālo vēsturi. Tas, ka piedāvātajās mācību programmās Latvijas vārds tiek pieminēts vien dažas reizes, ir biedrības satraukuma pamatā. Vēl jo svarīgāk Latvijas vēsturi ir stiprināt šobrīd, kad vairāk nekā gadu kaimiņos norit karš. Pašlaik vidusskolas kursā vēsture un sociālās zinātnes ir savienotas vienā mācību kursā. Tas ir mācību priekšmets, kas apvieno astoņus sociālo zinību priekšmetus, kurā vēsturei ir atstāts fona raksturs jeb, izmantojot vēstures piemērus, tiek pamatotas dažādas problēmas.”
Edgars Plētiens gan uzskata, ka bieži pārāk daudz sagaidām no programmām, kuras tapušas ierēdņu kabinetos: “Mums vairāk jāmēģina darīt pašiem. Tādā veidā sapratīsim, kas sanāk, kas ne. Ir iespēja konsultēties, sarunāties ar citiem skolotājiem – un tas nebūt nenozīmē, ka visiem jāstrādā vienādi. Man ir jautāts, vai vēstures stundās vispār būtu nepieciešamas grāmatas: man ne, bet es zinu, ka ir skolotāji, kuriem tās vajag, un tas ir tikai normāli. Pašreizējā sistēma ļauj skolotājam būt autonomam – izmantot savu pieeju.” Edgars uzskata, ka galvenais ir dot spēcīgas zināšanas jau pamatskolas laikā, lai vidusskolā saturs varētu kļūt brīvāks, kā tas pēc kompetenču pieejas arī ir paredzēts: tas sniegs izpratni par dažādiem procesiem, skolēni iemācīsies analizēt situāciju plašāk: “Kāpēc mācāmies par karu? Tā var izprast bīstamos procesus, kuri ļauj mainīt valsts pārvaldi, saprast, kā demokrātiskas valstis kļūst par totalitārām valstīm. Skolēniem rādīju karti, un viens no pirmajiem jautājumiem bija – skolotāj, vai tā karte ir reāla? Bet tā bija 2022. gada ģeopolitiskā karte ar valstīm, kurās pašlaik notiek konflikti. Tieši tāpēc mums ir jāmācās par to, kā tie rodas, lai atpazītu šādas situācijas.”
Kā iesaistīt skolēnus?
Edgars Bērziņš šobrīd vēsturi un politiku pasniedz starptautiskajā vidusskolā “Ekziperī”. Daudzi viņu noteikti atpazīst no raidījuma “Vēstures skolotājs” vai “Gudrs, vēl gudrāks”. Edgars uzskata, ka vairums skolotāju, viņaprāt, vēl nav pieraduši pie jaunā satura un tā mācīšanas: “Izzināt kāda notikuma cēloņus var dažādos veidos. Klasiskais variants – skolotājs var tos pateikt skaļi, skolēni var pierakstīt, tad iezubrīt un rakstīt eseju, izceļot gadaskaitļus, personības, norises, lai skolotājam būtu vieglāk izlabot darbu. Jaunais piedāvājums ir daudz aizraujošāks: lai izzinātu kāda notikuma cēloņus, skolēni pēta oriģināl-avotus, skatās video vai intervē savus vecākus, vecvecākus, tad salīdzina ar oficiālo retoriku, tādējādi attīstot plašu prasmju loku.” Bērziņš uzsver, ka skolēnus interesē viss aizraujošais – koši tērpi, spīdīgi ieroči, arī laimīgi vai nelaimīgi stāsti un norises no senseniem laikiem: “Jebkuru tematu varam ietērpt tā, ka tas kļūst interesants skolēnam. Skaidrs ir tas, ka ir vēstures tēmas, par kurām interese ir dabīga. Tie ir notikumi, kas raisa ažiotāžu un pieprasa paust savu viedokli. Piemērs ir 9. maija atzīmē-šana, varoņu un nodevēju stāsti, pieminekļu jautājums Latvijā. Visiem minētajiem tematiem saknes ir meklējamas vēsturē.”
Runājot par to, kā veiksmīgāk iesaistīt un ieinteresēt tos skolēnus, kuri ar vēsturi ir uz “jūs”, Edgars Plētiens iesaka kritiski paskatīties, vai visiem jauniešiem klasē ir iespēja izteikties, būt pamanītiem: “Ja mēs izmantojam mācību metodi, kura paredz, ka vairāk stundā runā skolotājs, tad diezgan skaidrs, ka mēs šos bērnus, kurus jau tā neinteresē vēsture, pazaudēsim vēl vairāk. Ir naivi cerēt, ka, atstāstot vēstures faktus, varam mainīt situāciju.” Skolēnu interese tiešā mērā ir saistīta arī ar skolotāja entuziasmu un misiju – kāpēc viņš ir skolotājs? Edgars stāsta, ka daļu no viņa vēstures mācīšanas metodēm veido atgriezeniskā saite – ja skolēns ir iesaistījies, viņam ir izdevies izpildīt uzdevumu – kāpēc gan neuzslavēt par padarīto? “Nevar tā viennozīmīgi pateikt, kādas ir labākās metodes. Mana misija ir mācīt skolēnus un būt noderīgam mācību procesā.”
Skolotāja Laura uzskata, ka mācīt pēc paraugprogrammas nav nekas slikts un peļams: “Kāds ir saņēmis naudu par programmas izstrādi, Izglītības un zinātnes ministrija to ir apstiprinājusi – kāpēc skolotājiem vēl būtu jāizstrādā pašiem savas programmas? Tas taču neizslēdz radošumu un brīvu pieeju metožu izvēlē. Es arī strādāju pēc paraugprogrammas, tikai pati sev izvirzu pedagoģisko mērķi, ko gribu katrā klašu grupā gada laikā sasniegt, un piemeklēju piemērotas metodes, uzdevumu veidus. Slikti ir tad, ja skolotājs vienkārši seko mācību grāmatai.”
Viena no pieejām, kas mācību stundas padara patiesi interesantas, ir Edgara Bērziņa izmantotā vēstures izbaudīšanas metode: “To var saukt arī par iekāpšanu laikmeta kurpēs. Šai domai ir daudz kritiķu, tomēr es esmu pārliecināts, ka, piedāvājot autentisku pieredzi, skolēnu ieinteresētība palielinās. Piemēram, mācoties par Latvijas teritorijas kristianizāciju, piedāvāju skolēniem uzvilkt bruņukreklu un ķiveri un tad skriet kalnā ar imitētu zobenu, aizskarot izvietotos priekšmetus. Te iezīmējas ļoti plašs loks izziņai: tērpa smagums, fizioģeogrāfiskās īpatnības, šķēršļu pārvarēšana, bīstamība un iemesli, kādēļ teritorijas tika ieņemtas.”
Kanonam jābūt!
Skolotāju Lauru Laubergu-Nikolovu māc bažas par to, ka skolēni arvien mazāk izpratīs Latvijas vēstures procesus: “Mūsu valsts vēsture tiek pasniegta kā piemērs līdzās citu valstu piemēriem. Bet, kamēr mums līdzās ir agresors, kas vēsturi izmanto kā agresijas rīku, nacionālās vēstures zināšanas ir viens no drošības garantiem ilgtermiņā. Turklāt vēstures mācīšana pēc hronoloģijas principa neizslēdz izpratni par mūsdienu procesiem politikā, ekonomikā gan nacionālā, reģionālā, gan arī starptautiskā līmenī. Tāpēc arī valda ļoti pamatots satraukums par to, ka mēs izglītojam jaun-atni, kas ne tikai nezina savas valsts vēsturi, bet rezultātā ir arī viegli pakļaujama dažādiem mītiem un klaji kaitīgām notikumu interpretācijām. Šiem jauniešiem nav zināšanu, lai varētu salīdzināt informāciju publiskajā telpā un kritiski to izvērtēt.”
Arī Edgars Bērziņš uzskata, ka vēsture vidusskolas posmā ir tomēr atstāta novārtā un ir jādefinē vēstures zināšanu kanons: “Laikā, kad tika formulēts Latvijas Republikas Satversmes ievads, lauza daudz šķēpu, lai nonāktu pie tā, kas visprecīzāk raksturo Latviju kā neatkarīgu, suverēnu valsti ar tās vēsturisko mantojumu. Tā arī vēstures izglītības jomā – ir jābūt zināšanu kopai, ko neapšaubāmi un neinterpretējami saprot un lieto visi cilvēki. Motivācijai rīkoties krīzes situācijās pamatojums ir meklējams nacionālajā un valstiskajā apziņā, kuras pamatu veido vēstures zināšanas. Tātad valsts drošībai ir būtiski, lai jaunā paaudze zinātu un saprastu valstij būtisko vēstījumu.” Lai vēsture nepaliktu pabērna lomā, primāri jāsāk ar tās kā atsevišķa mācību priekšmeta atjaunošanu vidusskolā – tā Bērziņš. Tāpat būtu jāapdomā par jauniem veidiem, kā vēstījumu par Latvijas vēsturi nogādāt jauniešiem. Viņš skaidro, ka jau šobrīd ir daži veiksmes stāsti, piemēram, Ķibilda veidotais raidījums “Atslēgas” ir papildināts ar darba lapu krājumu, arī raidījums “Vēstures skolotājs” ir devis savu ieguldījumu: “Lai arī “Dzimtenes mācībai”, ko savulaik apguva mani vecāki, ir visai negatīva konotācija, iedvesmojošs kurss valsts pamatu izzināšanā būtu vēlams. Latvijas valstiskuma jautājumiem jābūt daļai no skolas attīstības plāna ar konkrētiem soļiem, kā tos sasniegt. Piespiedu kārtā dabīga vēlme sekot līdzi dažādām norisēm pasaulē neradīsies, tomēr stingrākai politikai un nostājai šajā jautājumā vajadzētu būt visām iesaistītajām pusēm.”
Lauberga-Nikolova pievienojas kolēģim, uzsverot, ka vēsture tomēr būtu jāatdala no sociālajām zinībām. Lai gan šobrīd vēl trūkst mācību materiālu, skaidra izklāsta par to, ko un kā labāk mācīt, viņa vienlaikus uzslavē arī kompetenču pieeju: “Skolotājiem ir jāiemācās saskatīt skolēnu akadēmiskās vajadzības, piemēram, trūkstošās prasmes, kas jāpilnveido, un jāmeklē veidi, kā to izdarīt. Manuprāt, tas ir viens no vērtīgākajiem kompetenču pieejas ieguvumiem – tā liek domāt par to, kā es mācu, kāpēc to mācu, kāds ir mans pedagoģiskais mērķis. Konkrēts, pārdomāts saturs un skaidrs un sasniedzams vēstures mācību priekšmeta mērķis valstiskā līmenī, manuprāt, ir tas, kas vajadzīgs, lai izkļūtu no krīzes, kurā šobrīd esam.”
Caur pagātni mācāmies tagadni
Krievijas iebrukums Ukrainā raisa sašutumu un aktīvu interesi par notikumu attīstību arī jauniešu vidū. Tas ir aktivizējis dažādus procesus Latvijas sabiedrībā: diskusiju par padomju laikā uzstādītiem pieminekļiem Latvijā un to turpmāko likteni, skaidru izpratni par paralēlēm ar Latvijas okupāciju, cilvēku izsūtīšanu uz Sibīriju. Tie skolēni, kuri par šīm tēmām interesējās maz, nu tās izprot daudz labāk, arī tad, ja speciāli karam Ukrainā mācību stundu saturs netiek pielāgots. Laura Lauberga-Nikolova gan stāsta, ka Krievijas iebrukums pārklājās ar mācību stundu tematu par PSRS īstenoto Latvijas okupāciju Otrā pasaules kara sākumā: “Visu laiku sanāca vilkt paralēles ar to, kas notiek Ukrainā – gan tēzēm Putina runās, gan to, kā tika okupētas Luhanska, Donecka, citas Ukrainas teritorijas. Tas radīja tādu sirreālu sajūtu gan man, gan skolēniem. Kopš pagājušā gada ļoti nozīmīgas ir visas tēmas, kas saistītas ar Putina režīma propagandu, politiku un civiliedzīvotāju represijām.” Arī Edgars Plētiens karu Ukrainā sasaista ar pagātnes situācijām, lai skolēni labāk varētu izprast to, kas reiz noticis tepat, Latvijā: “Runājam par Otro pasaules karu, un skolēni saprot, ka tas nav kaut kas tāls un neiespējams – tā var notikt arī mūsdienās. Tādas personas kā Hitlers pastāv arī šodien.” Edgars Bērziņš uzsver, ka karš Ukrainā viņam kā skolotājam dod iespēju vēl vairāk apliecināt vēstures lomu: “Mūsdienu norises ļauj aktualizēt mūžseno un jau krietni novalkāto tēzi – vēsture ir jāmācās, lai nepieļautu pagātnes kļūdas.”
Attiecībā uz šā brīža karsto jautājumu par pieminekļu nojaukšanu Edgars Bērziņš uzskata, ka arī par šo tēmu droši var diskutēt mācību stundās, rosinot skolēnus domāt. Viņš piedāvā dažus provokatīvus jautājumus: “Kā pieminekļa pārvietošana un padomju mantojuma problēmas virspusēja atrisināšana saistās ar faktu, ka Upītim ir divi muzeji – viens Rīgā un otrs Skrīveros, kuru darbības uzturēšanai arī turpmāk izmantos nodokļu maksātāju līdzekļus? Vai tas, ka nojauks Upīša un citus pieminekļus, bet saglabās Okupācijas muzeja ēku un strēlnieku statuju pie tās, ir ētiski un nav divkosīgi? Tas ir vistiešākais padomju mantojums, turklāt radīts ar mērķi aizsegt Rātslaukumu kā “buržuāziskās kārtu sabiedrības elementu”. Jā, mani jautājumi ir apzināti provokatīvi, un, nepārprotiet mani, esmu par vēstures un kolektīvās pagātnes izvērtēšanu, tomēr manas bažas par risinājumu sasteigtību ģeopolitisko notikumu kontekstā ir pamatotas: varam pazaudēt būtiskāko – vērtību mēru. Tieši te ir vieta pilsoniskās pozīcijas izveidei, un to var un vajag sekmēt skolotājiem vēstures stundās, uzdodot jautājumus un aicinot domāt, ievākt informāciju, pozicionēt attieksmi un analizēt, kā un vai rīcība ir ētiska, adekvāta un ilgtspējīga.” Vēstures skolotāji rosina dokumentēt visas pagātnes liecības, kā arī politiķiem konsultēties ar citiem ekspertiem – ko un kā labāk darīt. Ja pieminekļi tiek nojaukti, tad tiem jābūt nofotografētiem un attēliem saglabātiem arhīvos, jo arī tie ir daļa no mūsu valsts vēstures.
Uzziņa
Pamatskolā vēstures apguvei ir atvēlētas 210 stundas trijos gados (7.–9. klase) iepriekšējo 280 stundu vietā četros gados.
Vidusskolas modelis paredz samazināt laiku, ko skolēni pavada, mācoties obligāti noteiktos mācību priekšmetus.
Vidusskolēni (10. un 11. klase) apgūst vienu no diviem pamatkursiem – Sociālās zinības un vēsture (165 mācību stundas) vai Vēsture un sociālās zinātnes (245 mācību stundas).
Skolēniem, kuriem ir interese par vēsturi un kuri vēlas savu nākotnes profesiju saistīt ar to, 12. klasē ir iespēja izvēlēties padziļināto kursu Vēsture II. Padziļinātais kurss skolēniem dod iespēju mācīties vēsturi 210 mācību stundu apmērā.
Piebilde: skolotāji skaidro, ka šāds vēstures mācīšanas modelis neļauj skolēniem padziļināti izprast vēstures procesus. Vēsture II skolēni mācās par tā saucamajiem fenomeniem (ticība, kari, konflikti, revolūcijas u. c.), bet vēsturiskie notikumi, ieskaitot Latvijas vēstures notikumus, ir tikai piemēri.Katrs fenomens tiek skatīts atsevišķi, un no skolotāja ir atkarīgs, vai un kā skolēni šos fenomenus pētīs – detalizēti vai vispārīgi.
Avots: “Skola 2030”
Interesi veicina skolotājs
Sintija mācījusies Andreja Upīša Skrīveru vidusskolā, kur vēsturi tolaik pasniedza tieši Edgars Bērziņš. Viņa atminas, ka līdz tam vēstures skolotāji bieži mainījās: “Viena no skolotājām ļāva nopelnīt papildu punktiņus kontroldarbā, ja uz lapas uzzīmējām nelielu, krāsainu zīmējumu. Tā mēs mācījāmies – iekalām tēmas, rakstījām kontroldarbus. Spilgti atceros laiku, kad parādījās skolotājs Edgars – viņa metodes krasi atšķīrās, bija mūsdienīgas un efektīvas. Mēs tiešām visi sākām klausīties un mācīties!” Bija daudz un dažādi uzdevumi grupās, tika veidotas prezentācijas, un klasē raisījās diskusijas: “Par katru tēmu bija iespēja izteikties. Skolotājs aicināja runāt un kļūdīties, jo tieši tā vislabāk varam apgūt konkrēto tēmu. Tāpat viņš katru nedēļu lika pastāstīt vai uzrakstīt par politiskajām aktualitātēm valstī. Aktīvo skolēnu vārdi bija goda vietā pie vēstures klases sienas. Tādā veidā skolotājs mūs motivēja arī ārpus stundām interesēties par dažādiem procesiem.”
