Latvijas vērtība – Andrejs Eglītis 0
Iespējams, ka lielai daļai Latvijas iedzīvotāju šā gada 21. oktobris būs vienkārši kāda svētdiena Latvijas rudenī. Iespējams, ka Andreja Eglīša vārds daudziem nesasauksies ne ar 21. oktobri vai arī vispār neradīs nekādu zināšanu atbalsi. Tomēr Andrejs Eglītis ir viens no tiem Latviešiem ar lielo burtu, kura vārds būtu jāzina katram, kam rūp Latvija un kas sevi uzskata par latvieti.
Šā gada 21. oktobrī Andrejam Eglītim būtu apritējuši 100 gadi. Ja viņš būtu starp mums, tie būtu 100 gadi nesavtīga darba, 100 un vēlreiz 100 pateiktu domu un paustas pārliecības, simtkārtīgas un neiznīcināmas ticības valstij, neizmērojamas nacionālas pašapziņas un prieka par Latvijas neatkarību un mūsu valsts pastāvēšanu. Izcilais trimdas dzejnieks, kurš sava mūža nogali pavadīja Latvijā, bija ne vien latviskā gara glabātājs svešumā nonākušajiem latviešiem, bet arī Latvijas neatkarības balstītājs un latviešu valodas aizstāvis. Atgriežoties Latvijā, dzejnieks pārliecinoši turpināja iestāties par latviskajām vērtībām, veltot tam sava mūža novakari.
Gan ne Andrejs Eglītis, bet Rainis ir teicis: “Ikvienam ir roka jāpieliek, lai lielais darbs uz priekšu tiek.” Lai godinātu Andreja Eglīša piemiņu, lielo darbu dara daudz roku – pasākumu virkni organizē Rīgas Latviešu biedrība sadarbībā ar Latvijas Zinātņu akadēmiju, Latvijas Nacionālo bibliotēku un Latvijas Rakstnieku savienību, savu artavu dzejnieka piemiņas glabāšanā sniedz arī Misiņa bibliotēka. Arī es savu pieticīgo devumu pievienoju šim darbam, atgādinot par Andreja Eglīša daiļradi un devumu Latvijai ar izstādi, ko pēc manas iniciatīvas ir noorganizējis Eiropas Parlamenta informācijas birojs ES Mājā, un ar dzejas pēcpusdienu īsi pirms dzejnieka dzimšanas dienas 19. oktobrī, kas tiks veltīta viņa simtgadei un Tēvzemes un brīvības dzejai. Atbalstot Ļaudonas vidusskolu, kura šogad ieguva Andreja Eglīša vārdu, jaunrades konkursa Latvijas skolām laureāti saņems Eiropas Parlamenta balvas 21. oktobrī, kad dzejnieka dzimtajā un vienlaikus arī atdusas vietā Ļaudonā norisināsies viņa piemiņai veltīti pasākumi.
Lielais darbs – Andreja Eglīša piemiņas glabāšana un paveiktā atcere – notiek, katrai šādai mazai vai lielai rokai strādājot savā lauciņā. Taču trūkst vienojošās valstiskās rokas – tādas, kura ar īpašiem pasākumiem novērtētu Latvijas izcilās personības sniegto atbalstu Latvijai, tādas, kura sniegtu plašu informāciju, tādas, kura koordinētu piemiņas pasākumu kopumu, lai tie papildinātu viens otru.
Ja katrs mūsu paveiktais darbs dzejnieka atcerei būtu daļa no kopējās ainas Latvijas ietvaros, nešaubos, ka dzejnieka vārds kļūtu par jēdzienu arī tiem, kas maz nojauš par Eglīša sniegumu valstij un tās ilgi lolotajai, kopīgi gūtajai un grūti kopjamajai neatkarībai. Laikā, kad Latvijai bija svarīgs jebkāds atbalsts suverenitātes noturēšanā un valsts izaugsmes stiprināšanā, Andrejs Eglītis bija šeit. Šodien, kad Latvijai būtu vajadzīgi šādi cilvēki – ar pārliecību, ar mīlestību, ar vēlmi atgriezties un būt šeit, Latvijā, mums nevajadzētu aizmirst par savām dižajām personībām.
Jau sešus gadus izcilais dzejnieks ir citā saulē, tomēr viņa dzeja skan mums Lūcijas Garūtas mūzikā kantātē “Dievs, Tava zeme deg”, viņa doma mums acu priekšā gan Oskara Kalpaka piemineklī, arī Lestenes Brāļu kapu ansamblī, kur kapa plāksnē nezināmajam kareivim kalti viņa vārdi. Eglīša darbi, apkopoti Kopotajos rakstos, ir pieejami katram. Tāpēc es ceru, ka Andrejs Eglītis būs ne tikai kultūrvēsturisks arhivārs mantojums, vēl viens ieraksts literatūras grāmatās un enciklopēdijās, bet arī vārds, kas katram iededz lepnuma uguntiņu par to, ka esam latvieši – tik maz un tik daudz, tik lepni un garā bagāti, ar savu valodu un savu valsti, kas kopjama, glabājama, saudzējama.
