Latvijas vardes apdraud bīstama sēnīte 0
Šogad pa visu vasaru tikai divas reizes dzirdēju kokvardes. Mūsu pusē kokvaržu kādreiz bija visai daudz. Gribu zināt, kādu iemeslu dēļ katru gadu paliek arvien mazāk varžu un tritonu? Ligita Gūtmane Liepājā
Latvijas abiniekus apdraud hitrīdiomikoze, infekcija, ko izraisa mikroskopiska sēnīte, kas Eiropā ienākusi, visticamāk, no Austrumāzijas.
“Daugavpils, Ilūkstes un Krāslavas novadā sēnīte konstatēta lielā platībā. Ļoti vajadzētu pārbaudīt arī citas Latvijas daļas,” brīdina Latvijas Universitātes zoologs Andris Čeirāns.
Iespējams, pieļauj abinieku un rāpuļu eksperts, hitrīdiomikozes iespaidā Latvijā notikusi abinieku skaita samazināšanās, taču to nav iespējams konstatēt, jo līdz šim nav ticis veikts varžu un čūsku monitorings. “Nav zināms, cik ilgi šī sēnīte ir Latvijas teritorijā. Ja gadus divdesmit, tad iespējams, krīze ir jau aiz muguras un mūsu abinieki šim patogēnam pielāgojušies. Ja parādījusies tikko, savu posta darbu tā vēl veiks. To mēs vienkārši nezinām,” piebilst A. Čeirāns. Šī sēnīte ir problēma ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā. Sēnīte “uzbrūk abiniekiem, kad tie uzturas ūdenī, vai nu tur vairojas, vai dzīvo”. Piemēram, zaļās vardes visu laiku dzīvo ūdenī, bet brūnās vardes ūdenī uzturas tikai pavasarī. Taču apdraudētas ir abas sugas.
Ugunskrupjiem patīk karstās vasaras
A. Čeirāns pastāstīja, ka abinieku un rāpuļu monitorings Latvijā tikai nesen uzsākts. Pirmo reizi visas valsts teritorijā tiek apzinātas vardes, krupji, ķirzakas, čūskas, tritoni un bruņrupuči. “Mums pašlaik nav vēsturisko datu, lai salīdzinātu, vai kāda varžu sugas populācija kļuvusi lielāka vai mazāka. Taču man ir iespaids, ka Latvijā vardes vēl ir. Nevarētu teikt, ka to skaits ir kļuvis krasi mazāks,” satrauktos prātus mierina abinieku un rāpuļu eksperts. Abiniekiem raksturīgas skaita svārstības, proti, vienu gadu to ir daudz, citu gadu – mazāk. Līdz ar to viena gada novērojums vēl ne par kādām tendencēm neliecinot. Par tendencēm varot runāt, ja skaitliskā samazināšanās vērojama piecu sešu gadu laika posmā. A. Čeirāns arī mierina, ka aizvadīto vasaru krasās laika apstākļu svārstības nevar iznīcināt kādu abinieku sugu pilnībā. Kas attiecas uz kokvardēm, kuras pirms trīsdesmit gadiem savvaļā Embūtes pagastā izlaida Rīgas Zooloģiskā dārza darbinieki, tad, visticamāk, šā gada sausā pavasara dēļ tām bijušas mazāk vairošanās vietu.
Vēl pirms simt gadiem smilšu krupis bija visai izplatīts Latvijas ainavā, taču tagad tā mūsu valstī ir jau reta suga. Kādreiz smilšu krupis bija sastopams arī Zemgales līdzenumos, bet tagad, visticamāk, pateicoties intensīvai lauksaimniecībai, vairs tikai piejūras smiltīs un izstrādātos karjeros. Arī varžkrupis ir visai reta suga, taču ir grūti spriest, vai to kļūst vairāk vai mazāk. “Par varžkrupi pagaidām nevajag celt paniku, jo iespējams, šai sugai ir normāli būt samērā nelielā skaitā,” bilst varžu pētnieks. Varžkrupis ir dienvidnieciskas izcelsmes. Tiesa, tāpat kā visā Eiropā aizsargājamais ugunskrupis, kurš, pateicoties karstajām vasarām, Latvijā sastopams arvien biežāk.
Gludenā čūska vairojas reizi divos gados
Šogad Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta glābēji 52 reizes steidzās glābt čūskas, kuras atradās dzīvojamās ēkās un to pagalmos. Varētu domāt, ka Latvijā čūsku šogad bijis īpaši daudz. Taču tā nav. A. Čeirāns zina teikt, ka šāda situācija ir tradiconāla – “čūskas katru gadu kaut kur ielien, šķērso cilvēka ceļu, ar to Latvijā jārēķinās – čūskas dzīvo mums līdzās”. Tās, ko varam sastikt, ir odzes un zalkši. Bet visretāk Latvijā sastopama gludenā čūska.
Zoologs pat nevairās attiecībā uz to lietot vārdus “ārkārtīgi reta suga”.
Latvijai tuvākās gludenās čūskas atradnes ir Lietuvas dienvidaustrumu daļā, bet Igaunijā šī čūsku suga nav konstatēta vispār.
Vēsturiskā gludenās čūskas izplatība Latvijā ietver Piejūras zemieni līdz 20 km platā piekrastes joslā, pārsvarā gar Rīgas līča piekrasti posmā no Slīteres nacionālā parka līdz Ādažiem. Taču Pierīgas apbūves dēļ, tā daudzviet izzudusi pilnībā. Gludenai čūskai šobrīd raksturīgas norobežotas populācijas un ar to saistītā tuvradniecība un ģenētiskas deformācijas. “Dabā parasti, ja vienā vietā kaut kas izzūd, tad no blakus vietām populācija tiek atjaunota. Taču attiecībā uz gludeno čūsku Latvijā tas ir praktiski nereāli. Šī čūska nevar pārvietoties lielos attālumos,” teic A. Čeirāns. Turklāt gludenā čūska vairojas ļoti lēni. Vardēm pēcnācēju ir daudz, bet gludenai čūskai reizi divos gados ir 10 – 12 čūskulēni. Turklāt šī čūska sāk vairoties, tikai sasniedzot četru gadu vecumu. Gludenā čūska iecienījusi ļoti specifisku barību – tā pārtiek galvenokārt no ķirzakām, īpaši mazuļiem.
Gludenā čūska pieder zalkšu dzimtai un cilvēkam ir nekaitīga. Tā parasti sasniedz 65 – 70 cm garumu. Pieaugušas čūskas ir netīri brūnpelēkas, uzreiz pēc ādas maiņas kļūst gaiši pelēkas, bet ar laiku atkal nobrūnē. Gludenai čūskai galvas sānos ir tumša svītra, kas šķērso aci, bet pārējais ķermeņa krāsojums bieži vien nav izteikts.
