Latvijas valsts gals vai jauns sākums? 0
Marks Tvens reiz nosūtīja kādam žurnālam telegrammu ar spārnoto frāzi, ka vēsts “par manu nāvi ir stipri pārspīlēta”. Šis slavenais teiciens itin bieži nāk prātā, kad dažs labs steidzas izziņot Latvijas beigas. Šoreiz tās nav filozofiskas apceres par sākuma un gala tēmu, kas nodarbinājusi ļaužu prātus visos laikmetos. Ir runa par zināmas ievirzes politinformāciju.
Vienu no piemēriem nesen ieskicēja Franks Gordons (“Latvijas Avīzes” 15. aprīļa numurā), komentējot “Vesti segodņa” rakstu, kurā tagadējā aizrautība ar Dziesmu svētkiem tiek salīdzināta ar tādām kā valsts pirmsnāves konvulsijām, un kas tā vispār par valsti, kur likumus diktē Eiropas Savienība, bet budžetu – Starptautiskais valūtas fonds. Sacītajā par likumiem gan ir neliela daļa patiesības, un tā attiecas uz visām ES dalībvalstīm. Bet krievvalodīgajai presei nav sevišķas vajadzības pārāk sapūlēties, klāstot ko vairāk savai mērķauditorijai, kurai jau tāpat ir pietiekami daudz skaidrots, ka visu likstu pamatā ir “20. gadsimta lielākā ģeopolitiskā katastrofa”, Latvijas neatkarības atjaunošana un “nepareizās” politiskās telpas izvēle.
Iedabūt tādu pasaules uzskatu pilsoņu vairākuma galvās ir grūti. Lai gan latviešu politiskās pārorientēšanas darbs, ja tā var teikt, arī bijis diezgan intensīvs. Tas ieguva ļoti skaidras aprises, kad izkristalizējās atsevišķu t. s. latvisko partiju uzturētāju intereses un parādījās, piemēram, uzstājīga prasība “atlikt malā” vēsturi.
Daži “analītiķi” apgalvoja, ka Eiropa staļinismu nenosodīs, tāpēc nebūs mums nekāda sabiedrotā, un ka Latvija ir pārāk iepinusies “struktūrās” – šo izplūdušo jēdzienu izmantoja, vairoties atklāti saukt vārdā NATO un ES –, un tās piespiedīs ieviest Latvijā pilsonības nulles variantu un, kas zina, varbūt arī oficiālu divvalodību.
Sak, ko padarīsi, ja reiz mūsu draugi tā grib… Taču kļuva redzams, ka ne jau “struktūras” norok Baltijā īstenojamos projektus un kavē enerģētikas tirgus reformas. Laikam tieši Eiropas Savienības nodomi mainīt enerģētikas tirgū valdošo kārtību bija tie, kas lika Austrumu tirgiem pietuvinātajām Latvijas aprindām un politiķiem izraudzīties citu stāstu. Nopūtas par Eiropu, kas “mūs nesapratīs”, tagad aizstāj klaigas, ka mūs grib atraut no dažādu resursu un humānismu vērtību pārpilnajiem pēcpadomju plašumiem, lai iegrūstu “Rietumu kloākā”, kam labākais apliecinājums ir emigrācija, kas pielīdzināma deportācijām.
Droši vien emigrācijas tēmas politiska izmantošana turpināsies, īpaši neiedziļinoties, ciktāl šī parādība būtu saistāma ar valdības kļūdām un ciktāl ar darbaspēka brīvu kustību un pārvietošanās brīvību vispār. Bet tikpat neizbēgama ir cilvēku kustība uz ārzemēm un atpakaļ uz Latviju, kas, tāpat kā demogrāfijas politika, būs viens no galvenajiem, kā šodien saka, izaicinājumiem. Tikmēr ES valstīs, kurās ir krietni mazāk iedzīvotāju nekā Latvijā, sākot ar kaimiņu Igauniju un beidzot ar Maltu, sevišķi nenododas aprēķiniem, kad un kas “izdzēsīs gaismu”. Tīrā bezkaunība, bet tāds jautājums nenomoka pat Eiropas ekonomiskajā zonā esošo Lihtenšteinu, kas ir itin pašapzinīga Valmieras mēroga valstiņa. Kura pat reizēm liek trūkties mūsu futbolistiem un kuras vienīgā brūža ražojumus rotā uzraksts “viena valsts, viens alus”. Savukārt pastāvīgai emigrācijas–imigrācijas mijiedarbībai pakļautajā ES dibinātājvalstī Luksemburgā vairāk satraucas par ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanu apstākļos, kad, iespējams, nāksies pārskatīt banku sektora pārmērīgo lomu. Līdzīgu pavērsienu valsts piedzīvoja 70. gados, pārvietojot ekonomikas smaguma centru no metalurģijas uz finansēm.
Pārlieka atkarība no vienas nozares ir mazo valstu lielā problēma, bet ir iegūta pieredze un izdarīti secinājumi, kā to pārvarēt. Piemēram, izvēršot reģionālo sadarbību, attīstot modernās tehnoloģijas un, jā, arī nepametot novārtā savu lauksaimniecību.
Protams, nacionālā kultūra ir sevišķa joma. Pateicoties tai, Latvijas vārds izskan šā vārda tiešajā nozīmē, un nupat Vācijā biļetes uz vokālās kopas “Latvian Voices” koncertiem tika izpirktas jau labu laiku iepriekš. Tāpat aug interese par Dziesmu svētkiem, kas galvenokārt vajadzīgi mums pašiem. Arī kā atbilde Latvijas gala sludinātājiem. Viņiem tuvākajos gados vēl nāksies pārciest valsts simto jubileju un citus notikumus, kas iezīmē nevis beigas, bet drīzāk jaunu sākumu. Un tas katrā ziņā būs atkarīgs no mums pašiem.
