Latvijas valsts armija gadu griežos 0
Latvijas valsts armija piedzīvojusi dažādus attīstības periodus. Dzimusi pēc Pirmā pasaules kara, tautai iegūstot savu valsti. Augusi brīvībā. Likvidēta, sākoties Otrajam pasaules karam un tautai zaudējot savu valsti. Pēc pusgadsimta augšāmcēlusies, tautai atgūstot savu valsti.
Tagad aug un veidojas tajā pašā vietā, bet pavisam citos apstākļos. Jo mainās laiki. Mainās kara taktika un ieroči. Mainās priekšstati, kā jāuzbrūk, kā jāaizsargājas, kā vispār jādzīvo. Pirms Lāčplēša dienas “LA” nolēma palūkoties, kā veidojusies un mainījusies Latvijas armija: kāda tā bija valsts dibināšanas sakumā, kāda – pirms padomju okupācijas, kāda – pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas un kāda – patlaban.
1920. gada 15. augusts
Laiks, kad Latvijas armija pamazām pārgāja no kara stāvokļa uz miera stāvokli, pēc būtības pabeidzot vienotas armijas izveidi. Tā sākās iepriekšējā gadā un bija strauja un brīžiem haotiska, jo bija jācīnās ar lieliniekiem un bermontiešiem. Karaspēka daļas pārvietojās uz miera laika novietojuma vietām. Daļu karavīru demobilizēja. Valsts robežas vēl nebija fiksētas, atsevišķās vietās vēl notika karadarbība.
Latvijas armijā bija četras kājnieku divīzijas, Latgales partizānu pulks, tanku divizions, bruņuvilciena divizions, bruņuautomobiļu divizions, auto–motociklu rota, traktoru baterija, pirmā baterija, aviācijas parks, armijas radiotelegrāfs, jūras nodaļa, robežsargu štābs ar tam padotām vienībām.
Armijā bija 50 393 karavīri: 38 566 kareivji, 8651 virsnieks, 2468 instruktori, 708 kara ierēdņi. Viņiem vēl varēja pieskaitīt 2547 cilvēkus, kas ar armiju sadarbojās uz brīva līguma pamata.
Bruņojums: 38 385 šautenes, 659 mašīnšautenes, 867 ložmetēji, 138 lielgabali, 62 mīnmetēji, 9 133 000 patronas, 4 bruņuvilcieni, 6 bruņuautomobiļi, 23 lidmašīnas, 8 tanki.
VĒRTĒJUMS Vēsturnieks Juris Ciganovs: “1918. – 1920. gadā tapa mūsu – latviešu – nacionālā valsts. Latvijas armijai šajā procesā bija visnozīmīgākā loma, var pat teikt, ka mēs par savu valsti varam pateikties tieši latviešu karavīriem, kuriem pirmo reizi daudzu gadsimtu garumā bija iespēja cīnīties zem sava karoga un tērptiem savas valsts karavīru mēteļos. Latvijas Republikas rašanās brīdī nebija ne valsts pārvaldes mehānisma, nebija ne savu bruņoto spēku, ne starptautiskās atzīšanas. Faktiski nebija arī Latvijas pilsoņu ticības, ka valsts var pastāvēt. Bija tikai naidīgi spēki, kuriem padomā bija pakļaut šo lielā kara radītajā politiskajā un ekonomiskajā haosā iestigušo zemi. Taču bija arī daži simti latviešu karavīru, kas tomēr ticēja nacionālas valsts idejai. No šiem dažiem simtiem nacionāli noskaņotajiem latviešu karavīriem divu gadu laikā izauga 75 000 cilvēku liels Latvijas karaspēks, kas ar ieročiem rokās un savām asinīm arī izcīnīja Latvijas brīvību, sakaujot un padzenot no mūsu valsts teritorijas visus tās ienaidniekus: lieliniekus, krievu un vācu monarhistus, bermontiešus. Tikai pēc tam, kad Latvijas armija bija uzvarējusi visus Latvijas valstiskuma pretiniekus, tikai tad mūsu politiķi spēja panākt valsts starptautisko atzīšanu. Tikai tad mūs atzina pasaules lielvaras.”
Reklāma
|
1939. gada 1. janvāris
Miera laikā Latvijas armija kļuva par nopietnu spēku. Bija jaušams, ka drīz sāksies karš starp lielvalstīm. Savu armiju karam un iespējamajiem agresoriem Latvija gatavoja iespēju robežās. Bija četras kājnieku divīzijas, jātnieku pulks, no atsevišķiem dienestiem sastāvoša tehniskā divīzija, artilērijas inspektoram padoti četri pulki un atsevišķais divizions, štāba bataljons un kara flotes eskadra.
Pēc saraksta skaitījās 17 145 karavīri: 11 188 kareivji, 3988 instruktori, 1969 virsnieki, kā arī 1244 brīva līguma darbinieki. Tika lēsts, ka kara gadījumā varētu savākt ap 200 000 apmācītu karavīru, valstij bija līdzekļi un apbruņojums 130 000 karavīriem.
Kājnieku bruņojuma pamatā bija Rosa–Enfīlda tipa šautenes, kā arī Lūisa, Vikersa–Betjē tipa patšautenes, Vikersa un Maksima sistēmas ložmetēji. Dažādi smagie ieroči, piemēram, 47 mm prettanku lielgabali, 70 mm kājnieku lielgabali, 81 mm mīnmetēji. Vēl armijas bruņojumā bija 27 tanki, seši bruņu automobiļi, 40 transporta automobiļi, 15 motocikli, četri bruņuvilcieni. 150 dažādu tipu lidmašīnas, no kurām kaujasspējīgi bija tikai 29 angļu iznīcinātāji. Divas zemūdenes, viens bāzes kuģis, viens flagkuģis, viens mīnu licējs, divi mīnu aizžogotāji, vairāki palīgkuģi, jahtas un laivas.
VĒRTĒJUMS Bijušais Latvijas armijas komandieris viceadmirālis Gaidis Andrejs Zeibots: “Labi apmācīta un ekipēta armija bija gatava aizstāvēt savas valsts neatkarību. Armijā bija pabeigta pārapbruņošanās un iepirkta jauna tehnika. Virsnieki savas militārās zinības bija ieguvuši ne tikai Latvijā, bet arī Eiropas augstākajās militārajās mācību iestādēs. Bija armija, bet nebija pavēles pretoties okupantei – Padomju Savienībai. Šodien ir grūti komentēt, kā būtu bijis, ja šī pavēle būtu dota, tas lai paliek vēsturnieku ziņā. Bet mēs nedrīkstam aizmirst: kaut arī armija pildīja pavēli nepretoties, virsnieki un instruktori tika vienkārši noslepkavoti, izsūtīti, Latvijas tauta pazemota.” |
1995. gada 1. janvāris
Pēc neatkarības atgūšanas Latvijas Republikas Nacionālos bruņotos spēkus (NBS, sauktu arī par Latvijas armiju) dibināja 1994. gada 24. decembrī, apvienojot aizsardzības spēkus un Zemessardzi.
1995. gada janvārī Latvijas armija sastāvēja no 1700 karavīru lieliem sauszemes spēkiem: mobilo strēlnieku brigādes Ādažos, mobilo strēlnieku bataljona Alūksnē, inženiersapieru bataljona Salaspilī, izlūkdesanta bataljona Sužos, sakaru mācību centra Siguldā, štāba bataljona un speciālo uzdevumu vienības Rīgā.
Jūras spēku centrālajā rajonā, dienvidu rajonā un krasta apsardzes bataljonā dienēja 950 karavīri.
Gaisa spēku aviācijas bāzē un radiotehniskajā bataljonā bija 200 karavīru.
Zemessardzē bija piecas brigādes – 1. Rīgas, 2. Vidzemes, 3. Latgales, 4. Kurzemes un 5. Zemgales –, kurās bija 35 bataljoni, kā arī štāba bataljons, atsevišķais studentu bataljons un vienība “Vanags”, kopā 16 300 zemessargu, no kuriem aktīvajā dienestā – 1600.
Armijas sastāvā tajā laikā bija arī robežsargu brigādes septiņi bataljoni – 1. Valmieras, 2. Viļakas, 3. Ludzas, 4. Daugavpils, 5. Jelgavas, 6. Liepājas un 8. Sēlijas, atsevišķie robežkontroles punkti un Rēzeknes mācību centrs, kopā 3700 karavīri.
Bruņojums: vieglie strēlnieku ieroči, pārsvarā dažādas modifikācijas Kalašņikova tipa triecienšautenes un Makarova tipa pistoles. Dažas dažādā stāvoklī esošas lidmašīnas “An-2”, helikopteri “Mi-2”, divas transportlidmašīnas “L-410”, divi mīnu kuģi, trīs patruļkuģi, astoņi krasta apsardzes kuģi.
VĒRTĒJUMS Latvijas armijas komandieris ģenerālmajors Raimonds Graube: “Pēc neatkarības atjaunošanas bija skaidrs, ka valstij jārūpējas arī par tās drošību un aizsardzību. Tagadējo bruņoto spēku pirmsākumi meklējami 1991. gadā, kad janvārī uzreiz pēc barikādēm tika nodibināts Sabiedrības drošības departaments valsts drošības un aizsardzības sistēmas izveidošanai. Ļaudis ar barikādēs gūto rūdījumu, ar un bez iepriekšējām militārām zināšanām ļoti aktīvi atsaucās aicinājumam veidot gan mācību centrus, pirmās robežapsardzības un Zemessardzes vienības valsts drošības stiprināšanai. Jau 1991. gada beigās tās tika izveidotas – dienestā pieteicās tūkstošiem cilvēku. Dienests nebija viegls – trūka apbruņojuma, arī sadzīves apstākļi bija ļoti skarbi. Tika radīta arī sistēma valsts obligātā dienesta pildīšanai savas valsts armijā, un tajā liela daļa Latvijas jauniešu iesaistījās brīvprātīgi. Ikviens apzinājās, ka valsts jāizstāv. Apzinājās arī to, ka to var nākties darīt arī ar ieročiem rokās, tāpat kā 1918. – 1920. gadā to izdarīja mūsu senči, īpaši tāpēc, ka Latvijā vēl atradās svešas armijas karavīri. Šo cilvēku drosme, apņēmība no nulles radīt pilnīgi jaunu valsts aizsardzības sistēmu ir nenovērtējams faktors pašreizējo bruņoto spēku izveidošanā, kas savā 20 gadu attīstībā ir sasnieguši augstu profesionālo sagatavotību.” |
2012. gada 9. novembris
Šobrīd Latvijas armijas regulāros spēkus veido sauszemes spēku kājnieku brigāde, kas sastāv no četriem bataljoniem, štāba un sakaru rotas; jūras spēku flotile ar divām kuģu eskadrām, krasta apsardzes dienestu, jūras novērošanas un sakaru dienestu; gaisa spēku aviācijas bāze ar divām eskadriļām un pretgaisa aizsardzības divizionu; mācību vadības pavēlniecība ar akadēmiju un piecām skolām un vienu mācību centru; nodrošinājuma pavēlniecība ar septiņiem centriem; speciālo uzdevumu vienība; štāba bataljons; militārā policija.
Kopumā ir 4700 profesionāli karavīri un 7800 zemessargi. Bruņotajiem spēkiem būtu pieskaitāma arī rezerve, ko veido militāram dienestam pakļautie Latvijas pilsoņi, kurus var mobilizēt krīzes situācijā.
1200 sauszemes spēku karavīriem ir triecienšautenes “G 36”, ložmetēji “MG 3”, “Browning M2”, pistoles “Glock 17”, granātšāvēji, prettanku granātmetēji, zemstobra granātmetēji, bruņumašīnas “HMMWV”, visurgājēji “BV 206”, trīs tanki “T – 55” apmācību vajadzībām.
300 gaisa spēku karavīru izmanto helikopterus “Mi-17”, “Mi-2”, lidmašīnu “L-410”, lidmašīnas “An-2”, raķešu sistēmas “RBS-70”, uguns vadības sistēmas “CIG-790” un 40 mm lielgabalus.
500 jūras spēku karavīru ir rīcībā ir divi štāba un apgādes kuģi, seši mīnu kuģi, seši patruļkuģi, seši krasta apsardzes kuģi.
VĒRTĒJUMS Aizsardzības ministrs Artis Pabriks: “Latvijas armija ir ne tikai bruņots spēks, kas sargā valstisko neatkarību, palīdz ikdienā nelaimē nokļuvušiem un piedalās starptautiskajās operācijās kopā ar sabiedrotajiem NATO un Eiropas Savienībā. Latvijas Nacionālie bruņotie spēki ir valstiskuma simbols. Simbols spēkam, drosmei, brīvībai un neatkarībai.” |
